izveidots 04.10.2022
Dzīvesstils
Aigars Nords savas aizraušanās pārvērš idejās, kas padara Rīgu par iekārojamu vīna pazinēju ceļojumu galamērķi. Viņa paspārnē notiek «Rimi Rīgas maratons» un plaukst vīna kultūra ar starptautisku vērtību: festivāli Riga Wine & Champagne un «Burbuļu parāde». Nesen iznākušajā grāmatā «Vīns un Nords» viņš māca baudīt vīnu arī latviski. Šoreiz tiekamies sarunā par burbuļiem un maziem dzīves priekiem.
Augusta sākumā aizvadīji nu jau desmito «Burbuļu parādi». Kas, tavuprāt, ir tās ilgtspējas pamatā?
2012. gadā, kad visu sākām, tāda tipa pasākumu nebija ne tikai pie mums, bet arī pasaulē. Manuprāt, tā ir sava veida propaganda, kas vienmēr likusi domāt, ka alkohols ir slikts. Patiesībā tas slēpj daudz interesanta: vīna stāstus, ģimeņu tradīcijas, vēsturi, ģeogrāfiju. «Burbuļu parāde» ļāva atklāt jaunu kultūru. Ja runā par šampanieti kopumā, pirmā «Burbuļu parāde» noritēja laikā, kad Šampaņā bija vērojama pastiprināta interese par zemnieku šampaniešiem. Lielās vīna darītavas dara ļoti labus šampaniešus, bet nepieradinātajiem zemniekiem garšas palete un tekstūra pilnībā atšķiras — katram savi niķi un stiķi. Par viņu veikumu sāka interesēties un to labāk iepazīt.
Pa šiem desmit gadiem ir nomainījušās paaudzes, pasākums aizķēris jaunus cilvēkus. Mums ir interesanti, jo katru gadu brauc vīnmīļi — dažādas personības. Priecājos atklāt Rīgu Šampaņas elitei. Savulaik Rīga bijusi Baltijas šampanieša galvaspilsēta. Divdesmitajos trīsdesmitajos gados šampanieti patērējām ārkārtīgi daudz, tas bija karalis Rīgas restorānu vīna kartēs. Arī šampanieša namiem ir interesanti to uzzināt. Insaideri domā: «Kas gan Rīgā tāds notiek, ka turp brauc Pīters Līms, Rodolfs Peterss, Ričards Julins?» Mūsu track record ir veidojies pēdējo gadu laikā. Nekas nav lieliskāk kā ieviest Rīgu pasaules šampanieša baudītāju kartē.
Kur Rīgā baudīt šampanieti?
Mums ir daudz labu vietu. Vēsturiski, protams, Mārtiņa Pīlēna «Modernists» un «Vieta». Pašreiz baudīt šampanieti un visu vīna karti var bārā Barents, arī Magnum un «Rivjērā». Labā formā ir «Gutenbergs», Monterosso, «Vincents» un, protams, vīna bāri «Vīna studija», Noble Wine. No jaunajiem Snatch un Italissimo. Ceru, ka drīz būsim atpakaļ līmenī, kāds bija pirms kovida, kad Rīgā bija ārkārtīgi augsta līmeņa vīna kartes. Te nedomāju tikai lielos vārdus, ko zina visi, bet arī ārkārtīgi mazus, pieprasītus, ļoti nelielos apjomos pieejamus šampaniešus, ko ne vienmēr var redzēt labākajās vīna kartēs Ņujorkā un Londonā. Ne velti, kad taisījām Baltic Wine List Awards, tieši Rīgā bija visvairāk trīszvaigžņu vietu.
«Jau zināmas garšas un tekstūras sniedz komfortu, taču, kā minēju savā grāmatā, vīns nav tev sieva vai vīrs. Tas ir jākrāpj, un jāmeklē jauni piedzīvojumi.»
Kā orientējies vīna pasaulē, kad tikko tai pievērsies?
Ceļojums bijis ārkārtīgi garš. Vienmēr kādu lomu nospēlē nejaušības un iespaidi. Medokas maratona laikā saslimu ar Bordo. Tas ir maratons, kur ūdens vietā servē vīnu un želeju vietā dod austeres. Manuprāt, ģeniāls mārketinga koncepts. Tas skrējējus ievelk vīnā un neskrējējus — skriešanā. Šampaņas periodā mani saistīja mazo zemnieku izaugsme. Tolaik mani neinteresēja spožais mārketings ar samākslotajām iepakojuma krāsām. Bez tā Šampaņā gan nevar iztikt, bet mani ārkārtīgi aizrāva zemnieki, kas taisa izcilu šampanieti. Burgundija pavedina ar noslēpumainību un piņķerēšanos pa vīna dārzu. Tad tu aizbrauc uz Toskānu vai Sicīliju un vienkārši samīlies tajā vidē, cilvēkos, attieksmē.
Vīna ceļojumā ir svarīgi turēt acis vaļā un ļauties, jo teorētiski jau varētu visu dzīvi pavadīt, dzerot Sauvignon Blanc vai Riesling, Primitivo vai Prosecco, un principā ar to arī pietiktu. Jau zināmas garšas un tekstūras sniedz komfortu, taču, kā minēju savā grāmatā, vīns nav tev sieva vai vīrs. Tas ir jākrāpj, un jāmeklē jauni piedzīvojumi. Bieži vien piedzīvojumus var sameklēt neiedomājamās vietās. Praktiski visur no 28. līdz 50. paralēlei, sākot no Grieķijas un beidzot ar Ķīnu un Ameriku, var atrast vīna darītavas. Protams, visi grib dzert šampanieti un bordo, tāpēc arī tie ir tik dārgi. Taču tajā pašā laikā ir daudz valstu, piemēram, Grieķija un Spānija, kurām nav tik izcilas vīna darīšanas reputācijas, bet kur var uziet neticamas lietas, ko pasaule vēl nav atklājusi, turklāt pavisam lēti. Tagad sākt ceļojumu vīna pasaulē ir daudzkārt vieglāk nekā agrāk, jo ir vairāk informācijas. Piemēram, mums ir konkurss «Latvijas Gada vīns», un vīnmīļiem ir daudz vienkāršāk orientēties. To novēlu ikvienam — ļauties vīnam un atcerēties Lena Evansa teoriju, ka katru dienu jāizdzer pudele laba vīna. Visiem mums, kas esam trīsdesmitgadnieki, četrdesmitgadnieki, ir atlicis ap 10 000 pudeļu. Tas nav daudz, un katru dienu, kad dzeram sliktu vīnu vai nedzeram vīnu nemaz, palaižam garām iespējas. Bet tas tā — humoram.
Kādas pašreizējās tendences nosaka vīnmīļu paletes?
Pēdējos desmit gados popularitāti ieguvuši dabīgie vīni. Tas saistīts ar mūsu dzīvesstilu — sākam pievērst vairāk uzmanības tam, ko ēdam un dzeram. Dabīgie vīni bijuši salīdzinoši skandalozi, jo ir vecā stila vīnmīļi, kas nevar iedzert pēc sidra vai pēc sveķiem garšojošus vīnus, un ir jaunie naturālo vīnu piekritēji, kas nevar iedzert lielveikalu vīnus, kā paši tos dēvē. Tās ir pretējas nometnes. Pirms tam bija skrūvējamā korķa un dabiskā korķa piekritēji, kuri teica, ka vīns ar skrūvējamu korķi nav īsts vīns. Tās, protams, ir muļķības.
Kopumā interese par vīnu kļuvusi dziļāka. Tas gan nozīmē arī to, ka cilvēki vairāk nonāk stereotipu varā un domā, ka vīnu var servēt tikai noteiktā temperatūrā un dzert tikai no konkrētām glāzēm. Šāda iesācēja pārcenšanās samazina baudu no procesa. Viss kļūst pārāk stīvs. Dažkārt vīnu var arī dzert vienkārši no pudeles, un nav nekādu problēmu.
Vīna slejās un grāmatā «Vīns un Nords» esi parādījis sevi kā lielisku autoru. Kur smelies literāro iedvesmu?
Man vienmēr patikušas biogrāfijas, tās mani iedvesmo vairāk nekā daiļliteratūra. Runājot par vīnu, jāmin Endrū Džefords — neticams stāstnieks, kurš spēj aprakstīt vīnu tā, ka izklausās pēc prozas. Viņa The New France bija pirmā nopietnā vīna grāmata, ko nopirku pēc maratona Bordo. Protams, arī mūsu konkursa vīna žūrijas priekšsēdētājs Maikls Šusters, kas nu jau kļuvis par labu draugu. Ar viņu esam diskutējuši, cik svarīgi attīstīt valodu, lai varētu aprakstīt vīnu. Tieši šā iemesla dēļ teicu nē, kad daudzi prasīja, vai «Vīns un Nords» nevarētu izdot angliski, jo latviešu auditorijai tas labi aizgāja. Sapratu, ka angļiem no tās manas grāmatas nebūs ne silts, ne auksts. Savukārt latviešiem, kas gan ir iemācījušies dzert, bet nav iemācījušies dzert tieši latviski, ir ārkārtīgi svarīgi lasīt šādu grāmatu — lai mēs zinātu, kā izteikties, lai nemulstam vīna priekšā, lai izravējam savu vārdu krājumu no tādiem vārdiem kā «garšīgs». Tas nav slikts vārds, bet mani vienmēr satrauc, ja viss, ko varam pateikt pat par ārkārtīgi interesantu vīnu, ir «garšīgs». Grāmatā esmu centies dot lērumu alternatīvu, kā aprakstīt savu vīna pieredzi.
Man vienmēr patikuši arī stāsti. Piemēram, bijušā New Yorker redaktora Abota Džozefa Līblinga Between Meals: An Appetite for Paris neticami aprakstīta stundām ilga ēšana un dzeršana Parīzē. Jāpiemin arī Hemingveja vecais labais «Un saule lec» ar hedonisma ainām, neticamo vīna apjomu, ko viņi patērē, komplimentiem, kas tiek izteikti, ar sarunām starp dāmām un kungiem, kuru valoda kļūst arvien sulīgāka, jo vairāk viņi iedzēruši. Vēl Brideshead Revisited, viens no Īvlina Vo slavenākajiem romāniem, — tur atrodami droši vien elegantākie romantiskas žūpošanas apraksti daiļliteratūrā. Arī Džejs Makinernijs, kas savulaik uzrakstīja blokbāsteru Bright Lights, Big City. Tas ir ļoti smieklīgs gabals, viņš lieliski raksta par vīnu. Vīna nozarei, runājot pat par ārkārtīgi interesantiem dzērieniem, nereti raksturīgs augstprātīgs, enciklopēdisks un pat sauss tonis. Taču Makinernijs, tāpat kā es, nav nācis no vīna pasaules, un man patika viņa salīdzinājumi.
«Ir vecā stila vīnmīļi, kas nevar iedzert pēc sidra vai pēc sveķiem garšojošus vīnus, un ir jaunie naturālo vīnu piekritēji, kas nevar iedzert lielveikalu vīnus, kā paši tos dēvē.»
Tava karjera ir daudzšķautņaina — vīns, maratons, mārketings, vienubrīd arī finanses un mūzika. Kas tevi mudina uz profesionāliem lēcieniem?
Ja godīgi, pat neuztveru to kā karjeru. Vienkārši daru to, kas patīk, un jūtos ļoti laimīgs, ka tā varu uzturēt sevi un ģimeni. Man nemitīgi rodas jaunas idejas. Šobrīd prātu aizņem nākamajā oktobrī gaidāmais pasaules čempionāts skriešanā — vērienīgs notikums, kurā var piedalīties ikviens skriešanas mīļotājs. Ja varētu atrast identisku veidu, kā kaut ko tamlīdzīgu saistīt ar vīnu, pulcējot maksimāli daudz cilvēku, tas varētu būt nākamais, kam ķertos klāt.
Kas tev sagādā patiesu gandarījumu?
Kas gan var būt labāk kā agrā rītā noskriet desmit kilometrus, izpeldēties un tad kājām cauri mežam nākt uz māju?! Tās ir teju eiforiskas sajūtas. Ik gadu gaidu vasaru, kad varēšu to visu piedzīvot.