Personības

AIVITA MŪZE. Modes industrijas jaunā mūza

Latviešu modeles Aivitas Mūzes lielā debija notika Lanvin skatē 2018. gadā, un pēc tās sākās viņas nerimstošais skrējiens cauri modes galvaspilsētām. Tagad siguldietes portfolio redzami modes industrijas slavenākie vārdi. Videozvanā no Lansarotes, kur modele filmējas jaunā reklāmas kampaņā, viņa stāsta, kā iepazina lielās modes aizkulises un pati ķērās pie dizaina radīšanas.

«Iespēja strādāt ar talantīgiem māksliniekiem, kas novērtē mani kā cilvēku, un veidot fotogrāfijas, kas paliks kā modes kultūras mantojums, ir vienīgais, kas man vajadzīgs.»

Esi viena no pasaulē pieprasītākajām latviešu modelēm. Kā sākās tavs ceļš šajā industrijā?

Divpadsmit gadu vecumā piedalījos raidījumā «Gudrs, vēl gudrāks». Bija lampu drudzis, no stresa nevarēju padomāt, un desmit sekunžu laika limits situāciju sarežģīja vēl vairāk. Bēdīga devos mājās bez uzvaras un balvas, vēl nezinot, ka saņemšu daudz nozīmīgāku dāvanu — iespēju kļūt par modeli. Pēc raidījuma man draugiem.lv atrakstīja aģente un piedāvāja pamēģināt. Biju apjukusi — kāds mani uzskata par skaistu? Bērnībā nekad nebiju aizdomājusies par pašas vai citu skaistumu, vecākus, vienaudžus, apkārtējos uztvēru tādus, kādi viņi ir. Pat tagad, piedaloties Chanel skatē kopā ar skaistākajām pasaules sievietēm, tas joprojām šķiet sirreāli.


Kāda bijusi tava spilgtākā modeles pieredze?

Visvairāk man patika fotosesija ar Isabel Marant. Tad pirmo reizi satiku zīmola dizaineri Izabellu, un mums uzreiz izveidojās saikne. Viņas vīzija šai kolekcijai bija sievietes spēka meklējumi caur deju, armijas apģērba elementiem un karogiem. Komanda atskaņoja Bejonses dziesmu Run the World (Girls), un bija jāfilmē video, kurā dejoju. Tas bija visfenomenālākais brīdis, jo nezināju, ka spēju iejusties tēlā un justies komfortabli, kameras priekšā dejojot. Bērnībā to darīt kautrējos, tāpēc biju pārsteigta par fotosesijas laikā saņemto pozitīvo reakciju un aplausiem. Tas aizsāka pavisam jaunu virzienu manā karjerā.


Kādus mērķus modeles karjerā jau esi sasniegusi un uz ko vēl tiecies?

Darbs ar daudziem modes zīmoliem, žurnāliem un fotogrāfiem bija kā neaizsniedzams sapnis līdz brīdim, kad attapos kameras priekšā, pozējot Gucci reklāmas kampaņai, vai redzēju milzīgu Hermès meikapa plakātu ar sevi uz viesnīcas sienas Losandželosā. Esmu pateicīga par iespēju joprojām strādāt, jo modeles karjera ir nepastāvīga — kādu laiku tev veicas, bet tad nākas mēnešiem gaidīt aģenta zvanu. Iespēja turpināt strādāt ar talantīgiem māksliniekiem, kas novērtē mani kā cilvēku, un veidot fotogrāfijas, kas paliks kā modes kultūras mantojums, ir vienīgais, kas man vajadzīgs.

Kādi ir tavi modes etaloni?

Strādājot un veidojot fotogrāfijas ar draugu, vakaros pētīju fotoizdevumus un deviņdesmito gadu Vogue Italia žurnālus. Ir tik interesanti redzēt, kā attīstījusies modes fotogrāfija. Piemēram, Stīvens Meisels vienmēr bijis vispusīgs un radījis daudz leģendāru žurnālu vāku. Tāda ir arī Keita Mosa — viņas fotogrāfijas tiešām uzrunā un paliek atmiņā. No zīmoliem man vienmēr paticis Jil Sander, kas apvieno minimālistisku skaistumu ar kvalitatīviem materiāliem un ļoti minimālām, bet perfektām formām. Arī Deivida Simsa uzņemtās zīmola kampaņas deviņdesmitajos bija lieliskas. Kaut es būtu bijusi modele tolaik!...


Vai tavs skatījums uz modi ir mainījies, kopš dibināji adījumu zīmolu Knits by Aivi?

Sapratu, cik milzīgs darbs jāiegulda, veidojot apģērbu. Sākot no skices līdz pat aizdarei — jāizplāno katra detaļa. Tajā pašā laikā radīšanas process ir ļoti intuitīvs un neatkārtojams. Strādājot ar savu zīmolu, sāku respektēt dizainerus, kas šīs mākslas pilnveidei velta visu dzīvi. 

Adījumus atceros kopš bērnības: vecmāmiņas adīto cepuri, tautastērpu, villaines, zeķes. Ļoti agri pievērsos rokdarbiem, vairākas stundas nedēļā veidojot rotaslietas, šujot lelles un dekorus radošajā darbnīcā. Ar dziju sāku strādāt tikai pagājušajā gadā, uz to mani pamudināja degsme darboties. Sāku ar pavisam vienkāršiem apģērbiem — cepurēm un bikini, taču rezultāts mani neapmierināja. Jutu, cik daudz potenciāla sevī slēpj gan mohēra un kokvilna, gan dažādas krāsu kombinācijas. Nebeidzamās iespējas radīt jebkuru formu un griezumu ar pāris cilpu uzmetumiem ļāva noticēt, ka mans limits ir tikai mana iztēle.

Kas ir tavi garderobes must have?

Šobrīd esmu diezgan boyish. Mēdzu vaklāt oversize džinsus un žaketes, mana puiša uzvalkus un kreklus. Savā stilā esmu puiciska, taču zīmolam gan veidoju sievišķīgas lietas. Daļa no sievišķīguma, ko ikdienā apslēpju, parādās manos adījumos.


Tu darbojies ne tikai kameras priekšā, bet arī aiz tās, fotografējot savam zīmolam. Kas, tavuprāt, veido lielisku fotoattēlu?

Lielisku darbu veido vairāki elementi. Dažkārt fotosesijai ir visi nepieciešamie priekšnoteikumi: labākais fotogrāfs, modele un gaisma, taču cerētais rezultāts izpaliek, jo pietrūkst maģiskuma. Fotografējot arī jāmāk mazliet zaudēt kontroli. 

Mana dzīve vienmēr bijusi piepildīta ar dabu, krāsām un emocijām, bet, pirms satiku draugu, neiedomājos, ka šo mistisko skaistumu varētu arī notvert. Viņš man pavēra slavenu fotogrāfu, fotoizdevumu un žurnālu pasauli, un fotogrāfija kļuva par manu kaislību. Nodomāju — kāpēc nepamēģināt pašai uzņemt attēlus ar draudzenēm, un iegādājos filmu kameru Contax T2. Pat ja nekas neizdotos, man nebūtu ko zaudēt — visi fotogrāfi taču ir sākuši ar savu pirmo attīstīto filmiņu.


Daudz laika pavadi ceļojot. Vai viegli ļaujies piedzīvojumiem?

Savulaik vecāki nekur neceļoja, bet es sapņoju par iespēju redzēt pasauli. Nekad nebūtu domājusi, ka lidosta man reiz kļūs gandrīz kā mājas, kur soliņi ir gulta un kafejnīca — virtuve. Tajā pašā laikā ceļošana nogurdina, ar vienu brīvu vakaru pēc garām fotosesijas stundām un lidojuma nepietiek, lai apskatītu pilsētu vai salu. Tomēr cenšos izbaudīt ik brīdi un daru to tūristiem netipiskā veidā — skrienot. Pat ja laika ir vien pāris stundu pirms vai pēc lidojuma, uzvelku treniņtērpu un dodos skrējienā gar jūru vai kalniem, iepazīstot dabu un vietas, kuras zina tikai vietējie.

«Pēdējos gados esmu pievērsusies filozofijai un psiholoģijai. Tagad lasu Karla Junga darbus. Viņš man kļuvis par tādu kā vectētiņu, pie kura vienmēr var vērsties pēc padoma.»

Patlaban tu dzīvo Parīzē. Kādas mazāk zināmas vietas esi iemīļojusi?

Ja vēlos baudīt garšīgus desertus kopā ar draugiem, eju uz Café Berry. Man patīk arī Dreamin man — mājīga kafejnīca, kas pieder pārim no Japānas, esam pat sadraudzējušies. Interesantus Dior vai Galliano vintāžas apģērbus var atrast Palace Callas, bet dejošanai forša vieta ir Studio Harmonique. Parīze ir unikāla ar savām daudzajām mazajām kafejnīcām, sveču, smaržu un vintāžas veikaliem. Tā ir pilsēta, kur tiešām var nemitīgi baudīt dzīvi.


Ko šajā laikā klausies un lasi?

Pēdējos gados esmu pievērsusies filozofijai un psiholoģijai. Tagad lasu Karla Junga darbus. Viņš man kļuvis par tādu kā vectētiņu, pie kura vienmēr var vērsties pēc padoma. Viņa pastāvīgā degsme izprast gan savu iekšējo pasauli un zemapziņu, gan sabiedrību un tās simbolus, ir atklājusi jaunus apvāršņus manā dzīvē. Mūzikā mana mūža mīla ir Treisija Čepmena un Rodrigess. Vakaros labprāt klausos arī Nīnas Simonas plates.


Kas tevi dara laimīgu?

Mācīšanās. Mācos no dabas, cilvēkiem, grāmatām, mākslas. Ik diena, kurā apgūstu ko jaunu, mani dara patiešām laimīgu. Un labākais ir tas, ka mācīties nekad nav par vēlu. Pirms pāris mēnešiem sāku spēlēt klavieres, apmeklēt dejošanas un franču valodas nodarbības un spēlēt tenisu, izmēģināju arī sērfošanu. Tās ir aktivitātes, no kurām agrāk būtu atteikusies bailēs no izgāšanās. Kas gan var būt skaistāk kā redzēt sevi pilnveidojamies un kļūstam par labāku cilvēku!