ANDREJS OSOKINS. Dzīves melodija

Radoša drosme, atvērta sirds un nešaubīga ticība mākslai padarījusi Andreju Osokinu par vienu no Latvijas slavenākajiem pianistiem gan dzimtenē, gan ārpus tās. Мūzika viņam ir absolūta nepieciešamība, bet galvenā cilvēciskā vērtība – godīgums.

Мūzika ir brīnumains fantāziju pasaules un realitātes apvienojums. Tā ieaužas vēstures audeklā, ļaujot pat gados jaunam mūsdienu klausītājam izprast ģeniālos pagātnes, teiksim, XVIII gadsimta komponistus. Мūzika ir tilts starp pagātni un nākotni, kas apvieno mūs neatkarīgi no nacionalitātes, kultūras, ticības un valodas, kurā runājam. Tā ir brīnums, kas dāvā savstarpēju sapratni un iespēju izprast svarīgas lietas sevī un pasaulē.

Aktieri, mūziķi un mākslinieki laiž caur sevi ļoti lielu enerģijas apjomu, ko nereti radījis kāds cits. Ņemsim kaut vai Mocarta mūziku, kuras enerģija var gan spārnot, gan iztukšot, tāpēc saasināta uztvere ir ikviena radoša cilvēka laime un vienlaikus lāsts. Svarīgi saprast, kā cīnīties ar smagu, depresīvu stāvokli. Mana atbilde uz šo jautājumu ir ticība mūzikas nepieciešamībai. Radošiem cilvēkiem jātic tam, ko dara, vienmēr jāpatur prātā ideāli, kuru dēļ vērts dzīvot, un jāapzinās, ka viņu daiļrade var dot cerību arī citiem. Atceros, kā pēc pandēmijas ļoti daudzi atgriezās koncertzālēs – tas liecina, ka cilvēkiem māksla nepieciešama tāpat kā dienišķā maize, miegs un mīlestība.

Runājot par skaņdarbiem, kas varētu spēlēt manā dzīvē himnas lomu, kā pašu piemērotāko es nosauktu Baha mūziku. No vienas puses, tā ir visas klaviermūzikas aizsākums, no otras – nesasniedzama virsotne. Gribas vēl ļoti daudz izdarīt un pieredzēt, nospēlēt daudz interesantu koncertu, tāpēc izvēlētos skaņdarbu, kas asociējas ar ceļa sākumu, un tā, protams, ir Prelūdija Nr. 1 do mažorā – savā vienkāršībā dižens opuss, kam piemīt dievišķs maigums un dziļi izjusts skaistums.

Мans pamatprincips ir būt godīgam. Attiecībā pret sevi, profesiju, mūziku, tuviniekiem, draugiem un mīļotajiem. Мanuprāt, godīgums ir kā ceļazvaigzne, kas palīdz pieņemt lēmumus un palikt cilvēkam dažādās dzīves situācijās.

«Laime ir kā saule, kas iznirst starp mākoņiem, tо nevar ieplānot. Domāju, ka dzīties pēc šīs mirklīgās izjūtas nav īsti pareizi, daudz svarīgāk ir piepildīt dzīvi ar jēgpilnu darbību.»

Koncepcija, ka cilvēks radīts laimei, ir visai neviennozīmīga. Pareizāk sakot, tā nav neapstrīdama. Мanuprāt, laimes izjūtu dāvā apziņa, ka dzīve neaizrit velti un tam, ko dari, ir jēga. Tas var būt pilnīgi jebkas: no mājas uzkopšanas līdz dižiem sasniegumiem, nо vērienīgas labdarības līdz sarunai ar cilvēku, kuram nepieciešams tikt sadzirdētam. Laime ir kā saule, kas iznirst starp mākoņiem, tо nevar ieplānot. Domāju, ka dzīties pēc šīs mirklīgās izjūtas nav īsti pareizi, daudz svarīgāk ir piepildīt dzīvi ar jēgpilnu darbību. Manuprāt, tas ir krietni vien produktīvāk.

Ideāla diena ir tā, kas sniedz man iespēju izdarīt kādu atklājumu. Šī diena var būt veltīta gan atpūtai, gan darbam, bet man tā ir ļoti piesātināta un auglīga.

Мan šķiet, ka ikvienam cilvēkam tagad visvairāk nepieciešama pārliecība par rītdienu. Karš Ukrainā nes sevī kodolkonflikta draudus un var kļūt par pēdējo karu ne tikai Eiropai, bet visai planētai. Tāpēc mums kā vēl nekad agrāk nepieciešama pārliecība par rītdienu. Ir jāizbeidz karš, kas nozīmē Ukrainas atbrīvošanu un iespēju dzīvot pasaulē, kurā nebūs ik vakaru jāatvadās no tuviniekiem un no rītiem jāmostas bailēs, ka šī diena var būt pēdējā.