Personības

ART INSIDER – Marks Sun Roz

Mūžīgā ironija un trauslums


Māksla pastāvēs, kamēr ir cilvēki, kuri spēj uztvert tās smalkās vibrācijas un smelties iedvesmu īstenā skaistumā. Тā uzskata viens no Latvijas jaunās paaudzes talantīgākajiem tēlniekiem — Latvijas Mākslas akadēmijas absolvents MARKS SUN ROZ.


Kā sākās tava radošā darbība? Kāpēc jau pašā sākumā pievērsies tēlniecībai, nevis, teiksim, glezniecībai?

Cik atceros, man vienmēr paticis veidot kaut ko savām rokām — kaut ko tādu, kas izraisa cilvēku reakciju. Ļoti nozīmīgs bija periods, kad nodarbojos ar elektroniku un robottehniku — jau toreiz meklēju paņēmienus radīt neparastus korpusus saviem izgudrojumiem. Pēc tam iestājos Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā. Manas nodaļas specialitāte bija tēlniecība, un ar laiku es nopietni ar to aizrāvos, tāpēc turpināju mācības šajā nozarē, bet robotus pametu.


Vai tev ir bijuši elki mākslā?

Jā, esmu orientējies uz pašiem spilgtākajiem māksliniekiem, īpaši Džefu Kūnu. Мani saistīja arī popārts un citi jautri un simpātiski mākslas žanri, tomēr vienmēr interesējusi arī klasiskā skulptūra. Mani allaž sajūsmināja tās diženums un vienlaikus jutekliskums un izsmalcinātība.


Kāds bija tavs pirmais darbs?

Runājot par skulptūrām, pirmā bija Kaķsuņa figūriņa [no multfilmas «Kaķsuns»]. Uztaisīju to pamatskolas pirmajā klasē, kad mums neilgu laiku bija keramikas pulciņš. Cik atceros, tā bija mana pirmā pieredze veidošanā. Sanāca ļoti labi, un visi teica: «Oho!» Tas krietni vien cēla manu pašvērtējumu, un es sapratu, ka man ir zināms talants.


Daudziem māksliniekiem ir kāds darbs, kas īpaši vērtīgs viņiem pašiem. Vai tev arī tāds ir?

Radošajā jomā esmu jūtu pārpilns un reizēm pat sentimentāls, tāpēc saskatu ko īpašu daudzos savos darbos. Ja tomēr jāizvēlas viens, tas būs manas divus mēnešus vecās meitas portrets, veidots no tāda paša māla kā Kaķsuns.


Kā tu skaidrotu jēdzienu «māksla»?

Visvairāk priecē tas, ka šā vārda nozīme man pastāvīgi mainās un evolucionē. Tas ir apzīmējis gan jūtu vēstījumu, gan pūliņu koncentrāciju, bet nesen iedomājos, ka māksla parādās tajos cilvēka darbos, kuri top centienos atdarināt dabu.

Kā tev šķiet — vai ir pareizi mākslu dalīt mūsdienu un klasiskajā, ņemot vērā, ka vārdu salikumam «laikmetīgā māksla» bieži ir negatīva konotācija?

Jo vairāk nodarbojos ar mākslu un to iepazīstu, jo vairāk izzūd robeža starp klasisko un mūsdienu mākslu. Antīkajās skulptūrās redzu ne tikai marmoru un kanoniskas figūras, bet arī jūtas un smalkas nianses, kuru dēļ autors strādājis. Tāpat mūsdienu mākslā saskatu nevis objektus, bet to mentālo piepūli un nodošanos radošajam procesam, kuru tur ar pirmo acu uzmetienu nemaz nav. Man māksla ir vienota. Starpība ir tikai tā, ka mūsdienu mākslā ir ļoti daudz vāju darbu, bet no klasiskās mākslas saglabājušies tikai labākie.


Kāda ir mākslas funkcija: attīstīt cilvēkos estētiskās jūtas vai norādīt uz aktuālajām problēmām?

Es teiktu, ka tieši estētiskās gaumes trūkums ir aktuālākā problēma. Cilvēki pārāk maz zina par skaisto, lai to saudzētu un atbalstītu.


Kur, tavuprāt, ir robeža starp mākslu un epatāžu?

Labs jautājums. Domāju, ka epatāža tomēr ir instruments vai iepakojums, bet māksla — idejas, kas atrodas zem tā. Tā ir laba kombinācija, jo mākslinieka mērķis vienmēr ir panākt, lai viņa ideja tiktu sadzirdēta, un epatāža tam palīdz.


Tavā Instagram kontā ir divas fotogrāfijas: krūšgals uz piramīdu fona ar parakstu How it should be un sievietes dibena skulptūra Vatikānā. Pastāsti par šiem foto un idejām, kā tie radās!

(Smejas.) Tās ir vecas bildes, vienkārši idejas no sirds. Tas bija labs laiks, tad es biežāk domāju globāli. Gribētu pie tā atgriezties.

Reiz man radās doma organizēt Rīgā kustību — krūšu pielūgsmes kultu. Bija paredzēts uzcelt milzīgu rozā kupolu — augstāku par Nacionālo bibliotēku — ar krūšgaliņu virsotnē. Kaut ko līdzīgu kulta templim, ko varētu uzcelt, piemēram, Zaķusalā. Ja kādam rastos iebildumi pret sieviešu krūtīm kā pielūgsmes objektu, un tā arī būtu, sāktos pamatīgs skandāls. Beigu beigās templis kļūtu par galveno objektu, pateicoties kuram par Latviju zinātu visā pasaulē, un pie mums no visām valstīm brauktu tūristu ordas. Pēc tam vēl paldies pateiktu.

Pastāsti par citiem saviem darbiem! Piemēram, par tiem, kurus var redzēt japāņu bistro Unagi Inu un kebabu ēstuvē Pie Murika.

Tie abi ir komerciāli projekti, bet, ja kebabu ēstuvei uztaisīju tikai lielu, apjomīgu logotipu, tad Unagi Inu patiešām ir daudz manu darbu. Restoratora Murada Juško pasūtījumi sagādāja man lielu prieku, jo deva iespēju brīvi eksperimentēt ar minimālām korekcijām no pasūtītāja puses. Ja būtu laikus sapratis, cik liela radošā brīvība man dota, būtu vēl drosmīgāks. Unagi Inu objekti atšķiras no citiem maniem darbiem, kurus var redzēt Rīgas publiskajā telpā. Un man ir ļoti svarīgi, ka bistro tos redz daudz cilvēku, jo ne visi apmeklē galerijas un izstādes. Gribētos tuvināt jaunus cilvēkus mākslai, parādīt, cik dažāda tā var būt.


Droši vien tavs populārākais darbs ir sievietes dibens dabiskā lielumā. Pastāsti par šīs skulptūras koncepciju! Kāds ir tās stāsts? 

Darbs tapa 2016. gadā, kad vēl biju LMA students. Tas bija mācību uzdevums — izveidot skulpturālu objektu, kas kaut ko reklamē. Atcerējos tādu interneta triku kā clickbait, kad aktīvu saiti papildina ar ēsmu — skaista sievietes ķermeņa vai automašīnas foto. Noklikšķinot uz šā attēla, cilvēks nokļūst, teiksim, vietnē ar kāpostu pīrādziņu recepti vai kādas programmas piedāvājumu. Uzmanības piesaistīšana ar seksuāliem tēliem ir klasisks paņēmiens, un nospriedu, ka šajā kontekstā tas būs amizanti. Darbs izcēlās citu vidū, uzreiz piesaistīja skatienu, un pašā intīmākajā vietā es maziem burtiņiem uzrakstīju aicinājumu maksāt nodokļus. Visi, kas iegāja LMA zālē, pievērsa uzmanību dibenam un izlasīja tā vēstījumu. Šis darbs kļuva par hitu un patstāvīgu objektu, un tad es izdzēsu uzrakstu. Sākumā uztaisīju piecas oriģināla kopijas, no kurām man palikusi tikai viena, bet pēc pāris gadiem, atsaucoties uz daudzajiem lūgumiem, izlaidu limitētu minidibenu sēriju. Gribētāju bija daudz, manā vietnē tos izpirka burtiski dažās minūtēs, turklāt bez jebkādas reklāmas. Tagad tie mājvietu atraduši Austrālijā, Таizemē, Itālijā, Vācijā, Kazahstānā, ASV, Krievijā un, protams, Latvijā.


Tev ir vēl kāds interesants darbiņš — piespraude krūtsgala formā. Arī tajā izmantota sievietes ķermeņa daļa. Vai tam arī ir ironiska koncepcija?

Piespraude Free the nipple tapa laikā, kad vēl nepārdevu darbus internetā. Tas arī bija limitēts laidiens, bet cilvēki joprojām gaida, kad to varēs atkal nopirkt. Tas bija foršs darbs, ne tikai stilīgs, bet arī ar protesta vēstījumu. Tolaik internetā klejoja bildīte, kurā sieviešu krūtsgaliem — kā zināms, tos bloķē Facebook un Instagram — bija uzlikti virsū vīriešu. Mana piespraude aicina būt brīvākiem un normalizēt šādas lietas.

Tava sieva arī ir radošs cilvēks. Vai jums ir kopīgi darbi? Vai meita arī piedalās jūsu daiļradē?

Kopš esmu kopā ar Oļu, visus mūsu darbus var saukt par kopīgiem. Stāstu viņai par savu darbu tapšanas procesu, dalos ar idejām, un mēs tās apspriežam. Oļa ir kaut drusciņ pielikusi roku gandrīz katrai manai skulptūrai. Мēs izmēģinām ko jaunu, runājam par mūsu radošo savienību un tai ticam. Meitas piedzimšana ļoti mainīja mūsu dzīvi, tajā radās vairāk neskaidrību. Kjāra dod mums daudz jaunu emociju un iedvesmas un, jā, viņa arī daudz zīmē. Ļaujam viņai zīmēt uz sienām un pat uz mēbelēm, mums nav žēl. Мēs dzīvojam un attīstāmies, un jūtu, ka mēs vēl ļoti daudz paveiksim gan kā ģimene, gan atsevišķas personības.


Ar ko tev sākas skaistuma jēdziens?

Man skaistums visbiežāk asociējas ar rūpēm un uzmanību. Tur jaušas dzīves klātbūtne. Ir vizuāls un mirklīgs skaistums, kā Pinterest un Instagram bildītēs, bet tas mēdz būt arī lēns un dvēselisks, gluži kā mājas omulība. Esmu skaistuma fans un uzskatu, ka mākslinieks nekādi nevar iztikt bez skaistuma izjūtas.


Kā tu parasti izstrādā savas idejas?

Man ir dažādas pieejas, un kāda no tām periodiski dominē, tad tiek aizstāta ar citu. Viena no manām mīļākajām metodēm ir šāda: zīmēju dažādus uzmetumus, skices, kaut kādus niekus, pēc tam nolieku to visu malā. Nākamajā dienā pārskatu un kaut kur, parasti pašā stūrītī, atrodu kādu sīku, pa roku galam uzzīmētu štruntiņu, kas ir neiedomājami savdabīgs, dzīvīgs un smalki niansēts. Тad es saprotu — tas ir īstais! Un pārvēršu to par lielu skulptūru. Šāda pieeja radās, atceroties, kā mani vecāki skatījās filmu par multiplikatora Jurija Noršteina studiju. Izstrādājot kādu personāžu, viņš lūdza ilustratoru to zīmēt pēc iespējas sīkāku, teju vai mikroskopisku. Pēc tam šo zīmējumu palielināja, un tajā parādījās kaut kas īpašs, tāds, ko nevar izdomāt vai uzzīmēt speciāli. Tā var sanākt tikai tad, ja tu zaudē kontroli un tēli paši nāk ārā no zemapziņas.

Dažkārt jau pašā sākumā izvirzu sev mērķi izraisīt skatītājā noteiktu reakciju un tad strādāju ačgārnā kārtībā, virzoties no efekta uz objektu. Bet tagad tiecos radīt rūpīgi izstrādātas un pārdomātas kompozīcijas — šis process vairāk līdzinās pētnieka darbam. Ikvienam izdomāšanas procesam piemīt savs skaistums, un tas pilnīgi noteikti ir svarīga darba daļa.

Kas tevi iedvesmo radošajā darbā un dzīvē?

Мani iedvesmo pati dzīve — tās bezgalīgā daudzveidība gan pašā cilvēkā, gan ārpus tā. Pati par sevi dzīve ir bezgalīga. Iedvesmo doma, ka varu atstāt pēdas kultūras vēsturē un līdz ar to arī citu domās. Ja uzcītīgi strādāšu un nodošu tālāk stafetes nūjiņu, tad ietekmēšu nākamās paaudzes, tāpat kā mani pašu ietekmē agrāko paaudžu mākslinieki. Ak, šī nūjiņa — īsta dzīves enerģijas krātuve! Turot to rokās, izjūti to, kas citiem nav pat sapņos rādījies, un dzīve dāsni atalgo tos, kuri apzinīgi nes to tālāk.


Kādi ir tavi nākotnes plāni?

Мans nemainīgais plāns ir strādāt, lai kļūtu par pasaules līmeņa mākslinieku. Tas prasa daudz pūliņu, un man nekad nav garlaicīgi. Patlaban gribu uzlabot savu prasmi zīmēt un iemācīties labāk vizualizēt projektus. Galvenais plāns ir turpināt darbu.


Kāds ir tavs kredo?

Vienmēr un visur — Just do it. Un vēl jauns paziņas izteiciens: «Kā iedomāsies, tā arī būs.»

Piesakies un saņem jaunāko žurnālu savā pastkastītē

pierakstīties