Personības

COVER STORY – ALISA ZNAROK

Alise Znaroka (@alisaznarok) ir panākumiem bagāta modele, TV raidījumu vadītāja, blogere, leģendārā hokeja trenera Oļega Znaroka meita un ne mazāk leģendārā New York Rangers hokejista Artemija Panarina līgava. Viņas šarmam nav iespējams pretoties: ar savu draudzīgo, atvērto, sirsnīgo iedabu un humora izjūtu viņa vienā mirklī iekaro visu simpātijas. Ekskluzīvā intervijā žurnālam LIFE Alise stāsta par ģimeni, ceļojumiem, sapņiem un plāniem.

S. Š. Tu daudz ceļo, dzīvo vairākās pilsētās... Kur patiešām jūties kā mājās?

A. Z. Grūti nosaukt vienu pilsētu. Kādu laiku tā bija Ņujorka — man ļoti patīk šīs pilsētas enerģija un draivs. Taču pēc tam bija patīkami atgriezties mierīgajā Rīgā un pavadīt dažas nedēļas klusumā un omulībā. Šobrīd mēs ar Artemiju esam Sanktpēterburgā, un arī šī pilsēta man ļoti patīk — atgādina dzimto Rīgu. Pēterburga ir īsta kultūras un vēstures seismiskā zona, tajā arvien var atklāt kaut ko jaunu. Tikai pietrūkst saules...

S. Š. Kā tu Sanktpēterburgas pelēcībā izsargājies no rudens melanholijas?

A. Z. Daudz nodarbojos ar sportu, īpaši no rītiem — tas sniedz enerģiju visai dienai. Neļauties melanholijai palīdz arī tikšanās ar draugiem un ģimeni, pastaigas pa šo brīnišķīgo pilsētu, kurā ir tik daudz muzeju un piļu. Vēl viens pārbaudīts paņēmiens ir dzert tēju un lasīt interesantu grāmatu.

S. Š. Ko tagad lasi?

A. Z. Tikko pabeidzu Juvāla Noasa Harari «Sapiensi. Cilvēces īsā vēsture» — tas ir neparasts un interesants skatījums, izlasīju vienā elpas vilcienā. Tagad pēc mammas ieteikuma sāku lasīt Nikolaja Ļeskova noveli «Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta», tas ir ļoti spēcīgs stāsts.

S. Š. Vai aizraušanās ar glezniecību arī tev palīdz pret stresu un melanholiju?

A. Z. Jā, tā ir mana terapija, emocionāla izlādēšanās. Neesmu mācījusies gleznot un daru to kā bērns: kā iedomājos, tā arī gleznoju. Patiesībā šāda nepareizība man ir pa prātam. Nepatīk, ja viss ir ideāli un zinātniski.

«Agrāk man patika mode kā tāda, bija svarīgi ģērbties moderni. Tagad apģērbu izvēlos apzināti un pēc modes īpaši nedzenos – tendences mainās pārāk strauji.»

S. Š. Tu esi studējusi mākslas zinātni. Ar ko tevi piesaistīja šī joma?

A. Z. Sāku mācīties apzinātā vecumā — man bija 22 vai 23 gadi. Šī joma man ir ļoti tuva, jo ietver gan glezniecību, gan literatūru, gan vēsturi un valodas. Mācīties bija interesanti un arī grūti — tāpat kā liela daļa studentu, arī es gatavojos ieskaitēm pēdējā brīdī un neko nepaguvu, iekams pēc Artemija padoma sāku rūpīgi plānot savu laiku. Mākslas zinātne ļoti palīdzēja attīstīt radošo domāšanu un iemācīja saprast mūsdienu mākslu, kuras galvenais uzdevums ir izraisīt emocijas. Pozitīvas vai negatīvas — tas atkarīgs no autora mērķa.

S. Š. Kas ir tavs stila etalons un iedvesmas avots?

A. Z. Mani vienmēr sajūsminājušas un iedvesmojušas francūzietes. Tā ir vesela māksla — veidot savu tēlu tā, lai nebūtu manāms, cik daudz laika tam veltīts. Tieši pateicoties francūzietēm, sapratu, ka nav nekādas vajadzības ik pēc pusstundas pielabot frizūru, — mazliet izspūruši mati izskatās pat labāk un dabiskāk.

S. Š. Vai daudz laika patērē, lai sapostos un uzklātu meikapu?

A. Z. Nē, pavisam nedaudz. Duša, ģērbšanās un meikaps no rīta man aizņem ne vairāk kā 20 minūtes. Kad tikko sāku strādāt modeļu biznesā un viss šķita jauns, vienmēr priecājos par izveidotajām frizūrām un meikapu — pat negribējās to noņemt. Taču pēc laika apnika, un, atgriezusies mājās, uzreiz notīrīju seju. Turklāt toreiz ikdienā gandrīz nekrāsojos, tikai sakopu uzacis, uzklāju skropstām tušu un zem acīm konsīleru. Tagad krāsojos vairāk, tomēr dodu priekšroku dabīgam meikapam.

S. Š. Tu esi strādājusi ar slaveniem dizaineriem un fotogrāfiem. Kas visspilgtāk palicis atmiņā?

A. Z. Modeles karjeras laikā esmu iepazinusies ar daudziem brīnišķīgiem, talantīgiem cilvēkiem, un dažas tikšanās palikušas prātā īpaši labi. Atceros, kā sešpadsmit gadu vecumā aizlidoju uz atlasi Milānā. Ierados noteiktajā laikā, bet zālē nez kāpēc bija tikai apkopēja. Izrādījās, ka patiesībā tā ir atlases direktore, apbrīnojama sieviete, profesionāle savā jomā. Konkursu neizturēju, bet pēc pieciem sešiem gadiem satiku viņu skatē Ņujorkā, un šī sieviete, kura ik dienu redz simtiem modeļu, mani pazina un atcerējās. Tas ir apbrīnojami. 

Atceros arī fotosesiju ar kādu fotogrāfu, kuru citas modeles neieredzēja, jo viņš vienmēr teica, ko domā. Kad ierados, fotogrāfs uzreiz nokritizēja manu portfolio — sacīja, ka tas nekam neder. Sākumā apvainojos, bet viņš paskaidroja, kāpēc, un es paskatījos uz savām bildēm citām acīm. Bet galvenais ir tas, ka šis fotogrāfs iemācīja man allaž uzdot sev vienu jautājumu — kā es vērtēju savu atdevi darbam? Vai esmu izdarījusi visu, ko spēju, vai arī pozēju automātiski, izmantojot pieredzi un zināšanas? «Aizmirsti par fotoaparātu un to, ka studijā kāds ir,» viņš teica. «Kusties, dejo, pat ja no malas tas izskatās smieklīgi.»

S. Š. Kuri dizaineri tev patīk vislabāk un kāpēc?

A. Z. Agrāk man patika mode kā tāda, bija svarīgi ģērbties moderni. Tagad apģērbu izvēlos apzināti un pēc modes īpaši nedzenos — tendences mainās pārāk strauji. Ieturu savu stilu un pērku to, kas tam piederas. Man ļoti patīk viss, ko māsas Olsenas rada savam zīmolam The Row. Viņu apģērbs ir ļoti lakonisks un vienkāršs. Iegādājoties tikai vienu lietu sezonā, tā ideāli iekļaujas garderobē, jo zīmola DNS nemainās. Patīk Fēbes Filo perioda Céline, arī Bottega Veneta — pērku šo zīmolu bāzes lietas, jo tās ilgi kalpo.


«Pēdējos pāris gadu esmu sapratusi, ka garderobei jābūt mazākai, bet funkcionālākai, un man izdevās izvēlēties minimumu lietu, kas ļauj veidot maksimāli daudz komplektu.»

S. Š. Kuras tavas garderobes lietas tev patīk vislabāk?

A. Z. Pēdējos pāris gadu esmu sapratusi, ka garderobei jābūt mazākai, bet funkcionālākai, un man izdevās izvēlēties minimumu lietu, kas ļauj veidot maksimāli daudz komplektu. Manas garderobes pamatā ir plati džinsi ar augstu jostasvietu, žaketes, krekliņi un citi bāzes apģērbi. Šādas garderobes galvenā priekšrocība ir tā, ka, dodoties ceļojumā, visu var salikt nelielā čemodānā un nav jācieš no apģērba trūkuma. Ikdienā valkāju melnus džinsus un baltu krekliņu, robustus zābakus un ietilpīgu somu. Jāteic gan, ka man ir savādas attiecības ar somām. Savulaik labi iztiku bez tām — ieliku kabatā maciņu un telefonu, un ar to pietika. Tagad bez somas nekādi — maskas, dezinfekcijas līdzeklis, salvetes...

S. Š. Kur un kā sagaidīsi Ziemassvētkus?

A. Z. Pagaidām vēl nezinu. Mums bija jābūt Ņujorkā, bet pandēmijas dēļ NHL sezona ir atlikta, tāpēc nav īstas skaidrības. Pagājušo jauno gadu Artemijs sagaidīja lidmašīnā, bet es atlidoju uz Rīgu. Ceru, ka šogad būsim kopā, jo galvenais ir nevis, kur sagaidīt, bet ar ko. Ja izdosies sapulcēties visai ģimenei, tā būs pati labākā dāvana.

S. Š. Runājot par dāvanām — ko tu lūgsi Ziemassvētku vecītim?

A. Z. Мan ļoti patīk Bottega Veneta maisiņsoma, taču vēl neesmu izlēmusi, vai tik ļoti, lai prasītu to kā dāvanu Ziemassvētku vecītim.

S. Š. Ar ko jaunajā gadā palutināsi savu Džeka Rasela terjeru Rudo?

A. Z. Rudais saņems tradicionālo rotaļlietu. Viņš ir labi audzināts suns, uzvedas pieklājīgi un mājās neko negrauž, bet, līdzko saņem dāvanu, tā saplosa lupatu lēveros. Мēs pat esam iesaukuši viņu par rotaļlietu iznīcinātāju. Vēl gribam uzdāvināt Rudajam speciālu viedkameru, kas pacienās viņu ar gardumiem. Kad būsim prom, varēsim pa tālruni viņu vērot un iepriecināt ar kaut ko garšīgu. Amerikā ir daudz amizantu lietu mājas mīluļiem. Tā ir īsta suņu paradīze, kur dzīvniekiem ir auklītes, bērnudārzi, viesnīcas un daudz kas cits.

S. Š. Ko gaidi no nākamā gada? Kā gribētu to aizvadīt?

A. Z. Ļoti vēlos piedalīties safari, padzīvot Āfrikā, paskatīties uz dzīvniekiem to dabiskajā vidē. Īpaši gribu redzēt lauvas. Pēc zodiaka esmu Lauva, tas man savā ziņā ir totēma dzīvnieks.

S. Š. Kas pēc zodiaka ir Artemijs?

A. Z. Skorpions. Reiz smējāmies, ka iepazīstoties viņam vajadzēja teikt nevis «sveiki, esmu Artemijs», bet «sveiki, esmu Skorpions».

«Neesmu mācījusies gleznot un daru to kā bērns: kā iedomājos, tā arī gleznoju. Patiesībā šāda nepareizība man ir pa prātam. Nepatīk, ja viss ir ideāli un zinātniski.»

S. Š. Tavi un Artemija fani gaida paziņojumu par kāzām. Nejautāšu, kad tās būs, taču gribētos zināt — kādas.

A. Z. Kāzām bija jānotiek jau pavasarī. Мēs salaulājāmies un gatavojāmies svinībām, jau bijām izlēmuši, ka tās notiks Itālijā. Apspriedām ēdienkarti, es izvēlējos kleitu un pasūtīju ziedus. Taču sākās pandēmija un nācās visu atlikt, vispirms uz mēnesi, bet, kad kļuva skaidrs, ka pandēmija tik ātri nebeigsies, — uz nenoteiktu laiku. Sākumā sabēdājos un pat prātoju, vai greznu svinību vietā nesarīkot pieticīgu pasēdēšanu ģimenes un draugu lokā, taču beigās nolēmu — kāzas tomēr būs tādas, par kādām sapņoju bērnībā. Atceros, kā toreiz vecāki rādīja man un māsai kāzu fotogrāfijas un stāstīja, cik tā bijusi brīnišķīga un līksma diena. Ļoti vēlos, lai tādas ir arī manas kāzas un jaukajās atmiņās varu dalīties jau ar saviem bērniem.

Foto Damir Zhukenov @damir_zhukenov

Stils Artur Nersesyan @artur.nersesyan

Radošā direktore Līga Zemture @ligazemture

Meikaps Valentina Krutogolovova @valentina_krutogolovova

Matu sakārtojums Ivan Ivanov Igorevich @ivan_ivanov_igorevich

Vides dizains Elya Strezhenyuk @elyastrezhenyuk

Asistente/gaismotāja Anna Kaganovich @anna_artlight

Gaismas aprīkojums @boldmoscow

Piesakies un saņem jaunāko žurnālu savā pastkastītē

pierakstīties