Personības

DIZAINERU TANDĒMS INGŪNA UN HOLGERS ELERI

Kā sākās jūsu radošais tandēms?

Holgers: Tas izveidojās jau ļoti sen,  kad, pabeiguši Mākslas akadēmiju, sākām kopā strādāt mākslā. Bija daudz un dažādi projekti – Frankfurtē mākslas mesē, Maskavā, vēl citviet..

Ingūna: Mēs strādājām dažādos medijos. Mans fokuss bija darbi no papīra – asamblāža, kolāža – principā viss, kur papīrs, kā izejmateriāls un tiek lietots dažādos veidos. Holgers strādāja 3D objektos ar gaismu, formu un kinētiku.

Holgers: Jā, viens mans kinētiskais darbs pat 1998. gadā Pompidū centrā bija izstādīts.

Kā nosvērāties par labu dizainam, nevis mākslai?

Holgers: Viens no impulsiem bija, ka mēs kā freelanceri darbojāmies un veidojām dažādus darbus: gan grafikas, gan katalogus, izstādes un visādus 3D objektus, lai nopelnītu naudu un varētu tos mākslas projektus īstenot.

Ingūna: Un vienā brīdī tā proporcija pārsvērās par labu dizaina projektiem, jo tie bija jauni izaicinājumi, katrs no jauna. Sākotnēji neprognozējams rezultāts, kurā tu vari atrisināt kādu problēmu, nevis tikai sevi reflektēt. Tas sāka interesēt vairāk.

Holgers: Varētu teikt, ka mūsu mākslas pamats ir iemesls, kāpēc esam stipri dizainā.

Tātad uzskatāt, ka dizains var būt arī māksla?

Ingūna: Tie, kas runā, ka dizains nav māksla, nekad nav studējuši mākslu. Jo dizains ir arī māksla, tas var arī būt māksla! Māksla mums iedevusi stiprumu.

Kādi bija jūsu pirmie kopīgie dizaina projekti?

Holgers: Kad bijām izvēles krustcelēs, pēkšņi gadījās viens no lieliem projektiem Lisabonā, Star Expo 1998.gadā, kur strādājām kopā ar Stendzenieku un Bikši. Tas lielā projekta vērienīgums, organizēšana un darīšana tā aizrāva, ka āķis bija lūpā. Uz nākamo konkursu Hanover2000 izdomājām paši piedalīties un pierādīt, ka esam paši labākie. Nosacījumi konkursam bija tādi, ka nācās nodibināt uzņēmumu, kaut tas nebija mūsu pašmērķis. Tad tapa mūsu pirmais uzņēmums. Konkursu vinnējām, un viss aizgāja tādā kā ģeometriskā progresijā.

Ingūna: Vēlāk sekoja Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas samits Rīgā. Bijām uzvarējuši konkursā par visa pasākuma organizēšanu – gan norisi, gan identitāti. Tā bija interesanta, pilnīgi jauna pieredze, arī pašā procesā sastrādājoties ar šīs organizācijas dizaina departamentu. Radās  projekti, arī skaidrība, kā mūsu uzņēmums veidojams.

 

Tad, kad H2E tika dibināts, vai noteicāt dizaina jomas, kurās specializēsieties?

Ingūna: Nē, to mums noteica izglītība, kas mums balstīta mākslas dažādās izpausmēs. Holgeram 3D māksla, dizains, man vides māksla, kas cēlusies no interjera telpas un grafikas dizaina un kā tas transformējas pieredzes dizainā.

Kā spējāt uzņēmumā iekustināt biznesa pusi?

Ingūna: Kad dibinājām H2E, mums bija jau skaidrs, ka uzņēmumā vajadzīga arī tā otra eksaktā puse, jo mūsu uzdevums ir domāt un radīt radošus risinājumus,  ne plānot organizēt un kontrolēt.

Holgers: Tieši tāpēc dizaina biroju dibinājām kopā ar Dagniju (Dagnija Balode – red.), kura bija cilvēks, kura pārzina biznesa pusi, un mēs tajā viņai uzticamies.

Kā nonācāt līdz pārliecībai, ka jums komandā noteikti jābūt biznesa administratoram? 

Ingūna: Sapratām, ka mums vajag šo kompetenci, kas mums pašiem nav dota, jo studējām mākslu, nevis biznesu. Mēs uzņēmējdarbību esam sapratuši, caur savām kļūdām mācoties. Kad ar tevi ir kopā ikdienā cilvēks, kurš orientējās šajā biznesa vidē, redz un saprot lietas, ir pilnīgi cits līmenis pašam uzņēmumam.

Holgers: Katram cilvēkam jānodarbojas ar to, ko viņš vislabāk māk un kas viņam patīk vislabāk darīt. Es neesmu un nekad negribētu būt grāmatvedis, jo vienreiz mēģināju exel rēķināt uzņēmuma vērtību, ar to man pietika. Bet, nenoliedzami, ir labi zināt lietas un procesus, kā tas notiek. Bet tas nenozīmē, ka tev ar to visu jānodarbojas. Ir cilvēki, kurus tas tiešām interesē un rada gandarījumu, un viņi ar lielāko prieku to dara. Tāpēc esam savākuši komandu, ka katram ir sava kompetence.

Ingūna: Un tā kopā veidojam mūsu uzņēmuma vienādojumu.

Par radošo procesu runājot, vai esat kā savstarpēji sadalījuši to?

Ingūna: Man liekas, ka ļoti daudz ko darām kopā, bet mēģinām arī nošķirt, it īpaši pēdējā laikā.

Holgers: Paliekam vecāki un kašķīgāki.

Ingūna: Tā sinerģija ļoti daudz dod. Un ir devusi ļoti daudz. Ir lietas, kuras neizdomāšu tā, kā to izdomātu Holgers, jo nevaru ielīst viņa prātā. Tāpēc jau ir tas radošums, tā dīvainā lieta, ka tu nevari to nokopēt. Man būs cits risinājums, viņam būs cits risinājums. Mēs verbāli varam pateikt tieši to pašu, bet katrs no mums to vizuāli iztēlojas pilnīgi dažādi. Ja paņemam zīmuli un zīmējam, un pēc tam to saliekam kopā, tad arī ir tas spēks. Tu bieži vien apšaubi to, kas otra. Mums vislielākie strīdi ir tieši radošie, jo ir lietas, par kurām karsti iestājamies, kā arī ir lietas, par kurām piekāpjamies, un tad tur ir tas, ko jau esmu teikusi, ka tu nevari būt drošs, ka tev ir taisnība. Tu nevari būt paštaisns, jo šodien tev šķiet tā un rītdien tu saproti, ka tev nebija taisnība, jo risinājumu, ko nesaprotu šodien, sapratīšu pēc kāda laika.

Kā radošās diskusijas notiek?

Holgers: Tā kā mums darbs nav nošķirts no privātās dzīves, jo darbs ir mūsu dzīve, tas notiek ļoti dažādi. Piemēram, var notikt, vienkārši sēžot vakarā mājās virtuvē pie galda, kaut ko runājot, un tad pēkšņi es varu izsaukties: “Pag, pag, man ir ideja, kā to var uztaisīt!”

Ingūna: Tā mūsu vakariņas var pāraugt radošā procesā.

Kuram piemīt galavārds strīdu gadījumā?

Holgers: Protams, mums reizēm ir ļoti karsti strīdi. Esmu ļoti stūrgalvīgs. Īpaši tas gadās attiecībā uz tehniskā izpildījuma vīziju, kuru tomēr nevar īstenot, kā esmu iedomājies, jo tehnoloģiskie risinājumi tad maksātu miljonus.

Ingūna: Bieži vien nevar nošķirt, kurš ir autors.

Holgers: Mums ir paveicies, ka neesam greizsirdīgi viens uz otru.

Kad un kā kļuvāt par pasniedzējiem Mākslas akadēmijā?

Ingūna: Mēs pāraugām no studentiem pasniedzējos. Mūsu profesori aicināja katru atsevišķi.

Holgers: Es pabeidzu Mākslas akadēmiju 1998. gada vasarā, un īsi pēc tam piezvanīja katedras vadītājs, sakot, ka viņam esot piedāvājums. Mani pielika klāt Pēterim Martinsonam līdzvadīt kompozīcijas kursu. Man radās traka ideja studentus iesaistīt viena korporatīvā pasākuma radošās daļas īstenošanā – radīt visu iespējamo no papīra. Tā studenti strādāja dienu un nakti. Tas bija tāds grandiozs pasākums studiju procesa laikā. Studentiem patika. Akadēmija to pieņēma. Tā paliku.

Ingūna: Mani uzrunāja mans profesors, kuru dziļi cienu joprojām, un es vienkārši nespēju pateikt viņam nē. Es no tā ļoti baidījos, jo nebiju runātāja, biju klusētāja.  Katra lekcija man prasīja nenormālu saņemšanos un gatavošanos. Tagad skatoties, esmu priecīga, ka esmu lauzusi sevi šajā nozīmē, un šī te pasniegšana, ko tikai tagad saprotu, darījusi mani par labāku dizaineri.

Kā jums ar jauniem dizaineriem? Vai uzticaties viņiem un iesaistāt darbā?

Holgers: Katram no mums būs sava versija. Tas skar arī manu darbu akadēmijā, kur patiesībā esmu savtīgu iemeslu pēc, jo tur ir tie cilvēki, kas būvēs nākotni. Viņi varbūt to nesaprot un neapzinās, man ar viņiem ir ļoti interesanti sarunāties un saprast, kā viņi domā. Birojā ir tieši tas pats. Viņi ir, mēs, protams, esam pilnīgi dažādas paaudzes, esam uzauguši pilnīgi citādās situācijās – viņi ir digitālie, un mēs esam analogie. Tāpēc, mums kopā strādājot, rodas neordināri risinājumi, kas nevarētu rasties tikai analogā vidē vai tikai digitālā vidē.

Ingūna: Jūs to redzat mums apkārt – viņi ir, un viņu ir daudz. Var teikt, ka mums darbinieku maiņa nav liela, jo diezgan rūpīgi izvēlamies, ar ko strādāt kopā. Tas modelis ir abpusējs uzticības kredīts.

Kā jaunos talantus noskatāt? Vai atrodat, akadēmijā pasniedzot?

Ingūna: Ļoti dažādi, ir tādi, kurus esam ievērojuši studiju procesā, un brīžos, kad mums vajag papildspēkus, nolemjam viņus uzrunāt.

Holgers: Vai arī pēc kāda ļoti krietna laika atceramies, ka, jā, bija tāds students, ko viņš tagad dara?

Ingūna: Tajā pašā laikā mums ir daudz internacionālo studentu ERASMUS studentu apmaiņas ietvaros. Piemēram, mums tagad ir francūziete no Nantes.

Kā izvēlaties klientus? Kādi klienti izvēlas jūs?

Ingūna: Lepojamies, ka mums ir pieeja, ka nav lielu vai mazu darbu. Kad tev arī mazais darbs ir padarāms par notikumu. Mums nav melnās kastītes, kur mēs slēptu kādus darbus, par kuriem nejūtamies komfortabli. Īstenībā mums tādu nav. Mums ir bijuši darbi, no kuriem citi atsakās, un mēs paņemam un padarām tos par notikumu. Un esam laimīgi paši, un laimīgi ir mūsu klienti. Ļoti svarīga ir attieksme! Tāpat kā uzdevumā studentiem, kad saka, ka garlaicīgs uzdevums, bet tu jebkurā uzdevumā vari atrast saistošo aspektu. Viss ir attieksmes jautājums. Jo tā tev varēs bērt pērles un zelta kaudzes un tev tas nešķitīs pietiekami interesanti.

Kuri projekti jums pašiem ir vismīļākie? 

Ingūna: Tas ir kā ar bērniem. Tu iemīlies visos savos projektos, un tad tev jālaiž viņi vaļā un jāļauj dzīvot savu dzīvi. Ļoti grūti projekti parasti ir tie mazie projekti tālu no Rīgas... Man ļoti mīļš projekts ir Alūksnes bānītis, arī Liepājas identitāte, kur mēģināts grafiskā veidā noķert pilsētas vibrācijas.

Vai ir dizaina jomas, kurās specializējaties?

Ingūna: Interjers un telpa, grafika, identitātes, pilsētu zīmoli, zīmolu identitātes, un bieži vien interjers un grafika satiekas ekspozīcijās, kas varbūt ir redzamākā mūsu daļa, bet nav absolūta ikdiena. Vienkārši vairāk manifestējas.

Holgers: Tajā laikā, kad studējām, tikām trenēti ļoti daudzās jomās, neesam specializējušies konkrēti kaut kādā ļoti šaurā grafikas dizainā vai interjera dizainā. Esam ar ļoti plašu redzējumu, jo iemācījos akadēmijā, kā tagad ļoti moderni teikt, kritiski domāt, patstāvīgi domāt un izvērtēt. Tev jau vairs nav svarīgi, kādā rāmītī tu esi, tu vari jebkuru problēmu atrisināt. Tu vari gan grafiskā jomā atrast risinājumu, telpā, vidē, vienalga kur. To patiesībā cilvēkiem joprojām ir grūti saprast, un mums arī ir grūti laikam izstāstīt tā, saprotami. Esmu trenēts radoši domāt. Iedodiet man problēmu, un es to atrisināšu.

Ingūna: Dizains ir izdomāt, kāpēc, ko, kā, pirms sāk kaut ko vērtēt.

Kas ir labs dizains? 

Holgers: Ja dizains netraucē, tad tas ir labs, ja tas palīdz – tas ir ļoti labs, ja rada sarežģījumus – nav labs.

Kā cilvēks var saprast, vai tas ir labs dizains?

Holgers: Vienkāršoti izsakoties, tu vari visu mūžu braukt ar žiguli, taču, nedod Dievs, ja tu vienreiz iekāpsi mersedesā… tad tu sapratīsi, ka uz ķebļa esi visu laiku braucis.

Ingūna: Ļoti bieži nezinām, ka tas ir dizains, jo dizains šodien ir ļoti multidisciplinārs. Tas savstarpēji saista ļoti daudz, piemēram, publiskā transporta atiešanas laiki – cik skaidri saprotami un ātri atrodami tie ir esot mājās, uz ielas vai kaut kur citur? Ja viss ir ātri un vienkārši – labs dizains, ja kaut kas neskaidrs vai grūti atrodams, tātad nav kaut kas izdarīts līdz galam.

Tātad labu dizaina izpratni bērnos vispirms varam veidot, radot laba dizaina telpu apkārt, vai tā? 

Ingūna: Jā, noteikti! Bērnudārzi un skolas ir vietas, kur veidojas nākotnes dizaina pieprasītāji. Nebūs līdzēts ar jaunām skolas programmām, skolās vienmēr notiek remonti, bet ir jautājums, kādā veidā tie notiek? Telpiskā vide, kurā bērni pavada savas dienas, sākot no bērnudārza līdz pat augstskolai, ir ļoti būtiska. Mums ar publisko telpu kvalitāti ir ļoti daudz, ko darīt. Tā izpratne par to, kas ir laba telpa, ir diezgan degradēta. Skolas telpa nav jākrāso dzeltenā krāsā, lai būtu laimīgs bērns.

Holgers: Diemžēl ļoti bieži lēmumus par krāsu, apgaismojumu, izvietojumu, iekārtojumu pieņem cilvēki, kuri nav zinoši šajā specialitātē. Pēc tam cilvēki nesaprot, kāpēc slikti jūtas, un atnāk mājās noguruši, un iet uz darbu ar zināmu riebumu, bet patiesībā izrādās, ka ir nepareiza spektra apgaismojums. Arī neergonomiskas mēbeles burtiski fiziski cilvēku ietekmē. Par to cilvēki ļoti maz domā.

Ingūna: Ieviest noteikumu, ka profesionālim jābūt atbildīgam par telpu, līdzīgi kā arhitektūrā ir būvuzraugs, tas varbūt risinātu šo problēmu kaut daļēji.

Holgers: Daudzās pasaules pilsētās pašvaldībās ir dizaina departaments, kur profesionāļi uzrauga situāciju, kas notiek publiskajā vidē.

Kādas ir ātri izdarāmas lietas, lai dizaina sistēma labāk strādātu, lai vairāk pirktu labu dizainu vai radītu?

Ingūna: Skaidrojums par katras profesijas specifiku ir tas, kā trūkst publiskajā telpā, un vienkārši par to ir jārunā mums pašiem kā dizaineriem.

Holgers: Tad, kad laikrakstos būs lapaspuses ne tikai sportam un mūzikai, teātrim, bet arī dizainam un radio, būs kaut vai 10 minūtes nedēļā, kur runājam par dizainu, tad šī kopējā izpratne veidosies. Citādi dizainu uztver vairāk kā dekorēšanu. Dizaina manifestācija un Latvijas Dizaina gada balvas organizēšana šo jautājumu iekustināja, bet ļoti lēnām mainās pats priekšstats.

Kāds dizains ir Latvijā?

Ingūna: Latvijā dizains ir ļoti dažāds, tas iet kontekstā ar pasaules dizaina tendencēm. Mums ir spēcīgs digitālais, grafiskais un ekspozīciju dizains. Mums arī ir iezīmes par spēcīgu sociālo dizainu. Dizains var rasties, ja ir pieprasījums, un dizains principā atspoguļo šo sabiedrību, kas ir apkārt, un tās pieprasījumu pēc dizaina.

Kā izskatāmies uz starptautiskā fona?

Dzirdot, kā par Latvijas dizainu stāsta Latvijas Dizaina gada balvas ārzemju žūrijas locekļi, man ir radusies sajūta, ka mēs paši bieži vien šeit, Latvijā, nenovērtējam savas stiprās puses. Apkārtējie mūs uztver daudz pozitīvāk nekā mēs paši. Esam pārāk pieticīgi.

Holgers: Zini, kas tas ir, neatceros, to teica Nīče vai kāds cits, ka pieticība ir lielākais grēks!

Ko jums dod gūtās starptautiskās godalgas? 

Ingūna: Man tās dod pārliecību un spēku argumentēt, jo dizaina process ir šaubu pilns un jebkuras jaunas, radošas lietas ir mulsinošas. Bet balvas dāvā pārliecinātību un pasūtītājam uzticības kredītu, jo tās nedod par skaistām acīm, balvas dod sīvos konkursos, starptautiski eksperti.

Holgers: Uz starptautisko balvu pasniegšanām braucu nevis balvu dēļ, bet lai satiktu cilvēkus. Viņi ir profesionāļi, ar kuriem ir ļoti interesanti sarunāties, apspriesties un diskutēt. Tu satiec žūrijas locekļus, kuri ir sajūsmā par mūsu darbu, stāstot savu argumentāciju, kāpēc iedots best of show! Tas, protams, palīdz, tu atbrauc iedvesmots un saticis pasauli. Izrādās, mēs ar savām lietām cīnāmies Rīgā par tām pašām, par kurām dizaina mekās, un reizēm esam soli vai pat trīs priekšā.