Personības

«Dodu priekšroku savas realitātes radīšanai»

Natālijas Berezinas radošais rokraksts (@natalieberezina_photography, @whitestudio.lv) ir atpazīstams no pirmā acu skatiena. Visiem viņas darbiem – vai tie būtu graudaini melnbalti kadri vai koši krāsu foto – piemīt hipnotisks dziļums un īpaša faktūra. Viņa ir strādājusi Ford Models un Elite Model Management, uzņēmusi stailingus Milānā, Londonā un Ņujorkā. Kā jau īstai romantiķei pieklājas, viņa to dēvē par iemīļoto nodarbi un uzskata, ka savā profesijā var vēl daudz ko mācīties. Intervijā LIFE fotogrāfe stāsta par azartu, ceļojumiem telpā un laikā, kā arī galvenajiem principiem, ko māca saviem bērniem.

Fotogrāfijai pievērsāties, kad jums jau bija veiksmīga karjera ekonomikā. Kā un kad notika šī krasā pārmaiņa?

Acīmredzot tad, kad sāku vairāk fotografēt un apjautu, ka man patīk to darīt vairāk nekā jebko citu. Kolīdz biju to sapratusi, darbs Ekonomikas ministrijā sāka garlaikot. Drīz vien darbā notika reorganizācija, un es uztvēru to kā zīmi un aizgāju.


Ko jums visvairāk patīk fotografēt un kāpēc?

Savu ceļu šajā jomā sāku, fotografējot draudzenes, no kurām daudzas bija modeles. Allaž biju interesējusies par modi, un man bija kontakti ar modeļu aģentūrām. Tā nonācu līdz modes fotogrāfijai. Visvairāk man patīk radošais darbs žurnāliem, tā dēvētie stailingi. Strādājot kopā ar lielisku profesionāļu komandu, mani spārno izjūta, ka visi esam uz viena viļņa, turklāt katrs dod ieguldījumu kopējās idejas realizācijā. Šāda sinerģija spēj radīt neatkārtojamus stāstus.


Vai gadās tā, ka uzņemšana sākas ar vienu ideju, bet beidzas ar pilnīgi citu?

Šķiet, tā notiek tikai filmās – fotogrāfs pēkšņā atklāsmē piesit sev pie pieres un iesaucas: «Tūlīt sāksies maģija, aši visu pārtaisiet!» Man tā nav bijis. Gadās, protams, ka sākotnējā ideja mainās, tu saproti, ka šur tur var kaut ko pielabot, bet pamatā viss tiek izlemts iepriekš. Ir veikts pārāk nopietns darbs, lai spontāni mainītu kursu. Varat iedomāties, kāds haoss šādā gadījumā valdītu fotosesijās, kas jau tā reizēm ilgst divpadsmit stundu!

«Radošu cilvēku pastāvīgi urda vēlme radīt kaut ko savu, pārkāpt noteikumu un kanonu robežas. Cilvēks var attīstīt sevī prāta asumu, daudz pētīt un vērot... bet padarīt sevi par radošu cilvēku? Diezin vai.»

Ko jums dod fotografēšana? Kādā intervijā esat teikusi, ka tā nav mirkļu fiksēšanas instruments.

Fotografēšana ir fantāzijas lidojums, iespēja radīt savas pasaules. Мan ir grūti dokumentēt noteiktas dzīves epizodes, dodu priekšroku savas alternatīvās realitātes radīšanai. Man patīk pielaikot cilvēkiem iztēlē dzimušus tēlus, kurus viņi paši ir rosinājuši. Savos darbos atspoguļoju modeļa personību, rādot to caur dažādu tēlu prizmu.


Kā jūs raksturotu savu fotogrāfiju stilu? Vai jūsu darbos ir kāds kopējs konceptuāls elements?

Мinimālisms, vienkāršība, varbūt pat zināma nepabeigtība. Runājot par stilistiskām niansēm, katrs stāsts prasa īpašu pieeju. Mūsu pēdējā fotosesija bija melnbalta, mazliet aptumšota, bet pirms tam uzņēmām diezgan košu stailingu. Skaļi un graudaini vai ideāli gludi foto – šajā ziņā arī viss atkarīgs no konkrētās idejas. Man ļoti patīk uzņemt gan melnbaltus, gan sulīgus, krāsainus, dzirkstošus kadrus.


Jūs minējāt nepabeigtību. Bet kā tad ar tiekšanos uz perfekciju?

Jā, veselīgs perfekcionisms ir lielisks progresa virzītājspēks: motivē mācīties, pilnveidot iemaņas, izmēģināt kaut ko jaunu. Bet es nekad nenododos mokošiem prātojumiem par to, ko varēja izdarīt labāk jau gatavā kadrā. Tas ir bezjēdzīgi.


Kurš no kadru veidojošajiem elementiem jums ir pats svarīgākais?

Gaisma. Dabiska vai mākslīga, katram kadram tā ir cita. Тu vienkārši skaties, meklē, un reizēm tas ir nejauši notverts efekts, reizēm – smalki veidotas shēmas ar daudzām niansēm. Tomēr man galvenais ir gaisma. Tu ar to zīmē, kaut kur pieliec klāt, kaut kur notušē, kaut ko maini, kamēr atrodi ideālu līdzsvaru, un viss – kadrs gatavs!

Iedomāsimies, ka tieši šobrīd veidojat kādu fotostāstu. Kā jūs to vizualizētu?

Šobrīd tā droši vien būtu ielas fotosesija, simtprocentīgi Īva Senlorāna stilā, kaut kur Parīzē, dižu senlaicīgu ēku un skulptūru fonā.


Ja būtu iespēja ceļot laikā, kurā laikmetā gribētu nokļūt ar kameru?

Būtu interesanti padzīvot pagājušā gadsimta 20. gados, «Lielā Getsbija» laikos. Vēl gribētu nokļūt 70. gados. Boho stils, hipiji, brīvība un romantika…


Vai jums ir kādas iemīļotas fotouzņemšanas vietas vai pilsētas?

Savulaik sapņoju par savu studiju Milānā un Parīzē. Esmu daudz strādājusi Milānā un labi pazīstu šo pilsētu. Мan patīk gan tās klimats, gan arhitektūra un cilvēki. Parīze? Esmu iemīlējusies šajā pilsētā! Neesmu gan tur strādājusi, taču modes galvaspilsēta mani ļoti iedvesmo. Мanuprāt, tur pat nav vajadzīgas telpas studijai – pati pilsēta ir kā studija. Tā ir tik fotogēniska! Ikviena iela var kļūt par ideālu dekorāciju.


Vai jums patīk būt objektīva otrā pusē, modeles statusā?

Tas ir ļoti interesanti. No vienas puses, tā ir noderīga pieredze, kas ļauj labāk izprast modeļu izjūtas un veiksmīgāk darboties. Kā fotogrāfe zinu, kā krīt gaisma, kā man jāpagriežas, kā un kādā leņķī jāskatās objektīvā, bet tīri emocionāli tas nozīmē pamest komforta zonu.


Ko jums nozīmē radošs darbs? Vai kāds var kļūt par radošu cilvēku, ja tāds nav piedzimis?

Radošs darbs man galvenokārt ir iespēja izpaust savas fantāzijas, pastāvīgi meklēt, kā īstenot tās realitātē. Domāju, radošam cilvēkam jau kopš dzimšanas ir noteikta prāta un rakstura ievirze. Ciparu pasaulē cilvēks var būt atjautīgs un rast interesantus, nebanālus risinājumus, bet radošu cilvēku pastāvīgi urda vēlme radīt kaut ko savu, pārkāpt noteikumu un kanonu robežas. Cilvēks var attīstīt sevī prāta asumu, daudz pētīt un vērot... bet padarīt sevi par radošu cilvēku? Diezin vai.

«Būtu ļoti interesanti padzīvot pagājušā gadsimta 20. gados, «Lielā Getsbija» laikos. Vēl gribētu nokļūt 70. gados. Boho stils, hipiji, brīvība un romantika…»

Kāds ir neparastākais ar jūsu darbu saistīts stāsts?

Pastāstīšu par ekstrēmāko. Mēs fotografējām uz jahtas, un, lai gūtu vajadzīgo rakursu, man bija jāatrodas zināmā attālumā glābšanas laivā. Tuvojās vētra, un es zvalstījos mazajā laiviņā, cīnoties ar jūrasslimību, vienlaikus fotografējot un dodot norādījumus modelēm. Un, ziniet, kas ir pārsteidzoši? Tobrīd man nemaz nebija bail. Tu dari savu darbu, veic radošu uzdevumu, un, ja esi pilnībā nodevies procesam, netraucē nekādi apstākļi. No otras puses, tas ir bīstami – ķerot labus kadrus, fotogrāfs azartā var aizmirst par visu, paklupt un iekrist ūdenī.


Vai nepieciešams atpūsties pat no iemīļotās nodarbes?

Jā, kad nodarbe pārvēršas par darbu, cilvēks var pārdegt kā jebkurā citā profesijā. Tāpēc nepieciešams ieturēt pauzes, kaut uz dažām dienām atslēgties, lai atgrieztos pie daiļrades ar jauniem spēkiem. Un vēl – kad vaļasprieks pārtop par darbu, jāmeklē jauns vaļasprieks.


Kas jums palīdz atjaunot enerģijas rezerves?

Mana spēka un meditācijas vieta ir jūra, tāpēc man ļoti palīdz pastaigas pa pludmali. Viļņu šalkoņa, vēja elpa… Viss liekais atkāpjas, tu vienkārši elpo un klausies. Ļoti mīlu jūru jebkuros laikapstākļos neatkarīgi no tā, vai ir silts vai auksts, vētra vai bezvējš – tā uzlādē vienmēr. Taču galvenais iedvesmas avots man ir cilvēki, ar kuriem strādāju.


Mūza ne vienmēr apmeklē arī pašus talantīgākos. Ko darīt, ja nav iedvesmas? Un, runājot plašākā nozīmē, kā uzlabot garastāvokli?

Vajag kārtīgi atpūsties. Nedrīkst aizmirst par miega nepieciešamību. Lai cīnītos ar sliktu garastāvokli, vispirms jānoskaidro tā iemesls. Vieglas melanholijas gadījumā lieliski palīdz kustības un mūzika. Ja nomākts garastāvoklis ieilgst un kļūst traucējošs, nekādā gadījumā nedrīkst to ignorēt – ir jāvēršas pie speciālista.

LASIET GRĀMATAS, MEDITĒJIET, ATBRĪVOJIETIES NO DOMĀM, KAS NEMITĪGI MAĻAS PRĀTĀ, RADOT VĒL LIELĀKU HAOSU! RADIET, FANTAZĒJIET, PAVADIET VAIRĀK LAIKA AR TUVIEM CILVĒKIEM UN MĪĻOTAJIEM!

Vai cilvēks var kļūt par laimīgāku sevis versiju?

Sāksim ar to, ka cilvēks nedrīkst pārmest sev nepilnību, ir jāpieņem tas, kas dots un ar ko var strādāt. Lai kļūtu par laimīgāku sevis versiju, galvenais ir iemācīties nedomāt par slikto un vairāk uzmanības pievērst labajam un skaistajam. 


Kādi ir galvenie principi, kurus cenšaties iemācīt savām meitām?

Mācu viņām, ka skaistums ir pats subjektīvākais jēdziens pasaulē. Katram ir sava skaistuma izjūta, un par to nav vērts strīdēties. Centienus popularizēt noteiktus standartus uzskatu par pilnīgi bezjēdzīgu nodarbi. Uzspiesti standarti daudzus dara nelaimīgus, tāpēc vēl viens princips, kuru cenšos iemācīt bērniem, ir veselīgs pašvērtējums, mīlestība pret sevi un sevis pieņemšana. Mācu meitām netērēt laiku cilvēkiem, kuri nespēj viņas pienācīgi novērtēt, un neņemt vērā citu viedokli.


Ko jūs novēlētu LIFE lasītājiem?

Šajā visiem grūtajā laikā vienkārši jācenšas iet uz priekšu. Nevajag domāt par negācijām, kas no visām pusēm gāžas virsū, jācenšas saskatīt arī labo. Kā norobežoties no dzīves tumšās puses? No realitātes nepilnībām palīdz abstrahēties iemīļotās nodarbes. Kā sacījusi kāda vieda dāma: «Jebkurā neskaidrā situācijā velti laiku sev.» Šī atziņa nāk ar gadiem un pieredzi, un es runāju ne tikai par fizisko aspektu. Lasiet grāmatas, meditējiet, atbrīvojieties no domām, kas nemitīgi maļas prātā, radot vēl lielāku haosu! Radiet, fantazējiet, pavadiet vairāk laika ar tuviem cilvēkiem un mīļotajiem!