izveidots 29.06.2022
Personības
Kopš pirmā iznāciena «Talantu fabrikas» kameru priekšā Dons ir attīstījis savas balss skanējumu, mainījis vizuālo tēlu, taču joprojām ir viens no iemīļotākajiem pašmāju izpildītājiem. Savu mūziku viņš meistarīgi ietērpj cerīgos toņos, atstājot klausītājam sajūtu – viss būs labi. Šovasar mūziķis atgriežas uz lielās skatuves ar ilgi gaidītu koncertu Siguldas pilsdrupu estrādē un paralēli tam sagatavo jaunu albumu. Sarunā pie kafijas tases viņš dalās ar tuvākajiem plāniem, spilgtāko pieredzi un to, kā izkalis savu rokrakstu mūzikas industrijā.
Mūziķa karjeru sāki jauns, ļaujot klausītājam sevi iepazīt dažādos dzīves posmos. Kā atšķiries no Dona, ko dzirdējām diskogrāfijas sākumā?
Muzikāli nekas daudz nav mainījies. Vēlme spēlēt un atrast jaunu melodiju joprojām ir lielākais dzinējspēks, kāpēc rakstu mūziku. Sešpadsmit septiņpadsmit gadu vecumā rakstīju vienatnē, lai tikai kāds kaut ko nepateiktu.
Tas bija laiks, kad šķita — zinu visu par pasauli. Turpinot rakstīt komandās ar producentiem Latvijā un ārvalstu censoņiem, sapratu, ka sadarbība ir ļoti svarīga. Tā ceļ kvalitāti tam, ko var dzirdēt radio. Šobrīd jaunie mūziķi ir advancētāki nekā es septiņpadsmit astoņpadsmit gados.
Kādreiz šausmīgi gribējās, lai ir tas mans ģitāras solo. Tagad tas vairs nav tik viennozīmīgi. Domāju, vai dziesma rezonē iekšēji, vai redzu sevi to izpildām koncertos, kā es jutīšos.
Kas rezonē ar tavām pašreizējām sajūtām?
Joprojām galvenā ir melodija. Ja tā rezonē, viss ir kārtībā, un es akceptēju dziesmu. Tas man vienmēr bijis galvenais kritērijs. Melodija jāsajūt ar ķermeni. Ja nesajūtu, tā tiek nolikta mapē vai kādā lādītē. Varbūt pēc laika mēs to izcelsim ārā, restaurēsim un noslīpēsim.
Vai esi no tiem māksliniekiem, kam vieglāk izkratīt sirdi mūzikā?
Man ir gan autobiogrāfiskas dziesmas, gan izdomāti stāsti un scenāriji par to, kā varētu vai nevarētu būt. To, kura ir kura, nekad nesaku.
Kad tev bijis spilgtākais radošais periods?
Toreiz, kad man nebija lielo koncertu. Aizbraucu uz Angliju nomainīt vidi un ikdienu. Izmantoju platformu Gumtree, kas būtu ekvivalents mūsu ss.lv, — sludinājumu portālu, kur pārdod galdus un krēslus, mūziķi meklē mūziķus, lai veidotu grupas, producenti — dziedātājus un tā tālāk. Atradu studentus no visas pasaules, kuri studēja producēšanu Londonā. Tur bija Adrians no Šveices, Kamillo un Marciāno no Kolumbijas. Interesanti atskatīties, cik izsalkuši bijām [pēc mūzikas]. Nodibinājām grupiņu Tea Tank, ko var tulkot kā «Tējas tanks». Kā jau hipiji rokeri tusējām pa Brikleinu, uzstājāmies pabos. Kopā rakstījām mūziku, taču tās dziesmas nekad nav izdotas. Tur bija tāda Massive Attack, depresīva, elektrorokmelodiska, pilnīgi kreizī noskaņa. Atceros, Marsels, kā mēs viņu saucām, iespēlēja tādu solo, ka ģitāra raudāja. Tagad, skatoties, ko katrs dara, nav brīnums, ka Adrians ir inženieris lielā studijā, Kamillo turpina uzstāties Kolumbijā, Marsels ieguvis Latīņamerikas Grammy balvu. Ja man jānosauc visinteresantākais laiks, tad tie ir šie pusotra, divi gadi. Tie bija vienkārši fenomenāli! Turpināju arī rakstīt savas dziesmas, kas nebija domātas Tea Tank.
«Ja melodija rezonē, viss ir kārtībā, un es akceptēju dziesmu. Tas man vienmēr bijis galvenais kritērijs. Melodija jāsajūt ar ķermeni.»
Kas vajadzīgs, lai dziesma aizietu?
Uz šo jautājumu neatbildēs pat tādi lielmeistari kā Eltons Džons, Stings un Farels Viljamss. Ar dziesmām ir kā ar bitēm — nekad nezini. Tā ir tā maģija, kas dod azartu. Ne vienmēr vajadzīgs, lai gabals būtu superhits. Tas nav mērķis. Mērķis ir noķert sajūtu, un, ja kādam patīk, nāciet uz koncertiem, un dziedāsim kopā. Doma «tagad rakstīsim hitu» vienmēr beidzas ar izgāšanos.
Vai spontāna mūzikas rakstīšana tev padodas labāk?
Jā. Nekad neesmu ilgi muļļājies pie melodijas. Ja tā nenāk dabīgi, es nespiedīšu ar varu. Paiešu malā, noskatīšos kādu filmu, izbraukšu ar moci un pēc tam atgriezīšos. Tad atnāks. Laikam esmu pārāk slinks, lai mocītu sevi. Ir interesantākas lietas, ko darīt.
Klausītāji tavā mūzikā izceļ cerīgumu. Vai paša dziesmas uzrunā tevi līdzīgi?
Cerība un teiciens «viss beigās būs labi» ir mans dzīves moto. Lai arī kā lietas notiktu, grūtie posmi dzīvē pāries. Iespējams, cilvēkiem tas rada priekšstatu, ka mana mūzika ir cerīga. Dziesmās jābūt risinājumam, kas rada sajūtu, ka esmu mājās. Pēc garas darbadienas novelkam kurpes, iesēžamies krēslā vai dīvānā, tad seko pirmā nopūta. Tai nopūtas sajūtai jābūt melodijā, to nelaižu vaļā.
Vai šāda nostāja tev bijusi vienmēr?
Domāju, dzīve piespēlē to caur pārbaudījumiem. Šķiet — wow!, tagad ir tik slikti, ka sliktāk nevar būt. Bet paiet divi trīs gadi, tu atskaties pagātnē un saproti, ka tik traki nemaz nebija un tā laika negatīvā pieredze tevi padarījusi spēcīgāku un iejūtīgāku. Manuprāt, tas nāk arī no audzināšanas vai romantiskām filmām. Režisors Džordžs Lūkass teicis: «Ja gribat uztaisīt filmu un nopelnīt simt miljonu, jums jāizdara tas, tas, tas. Bet, ja gribat nopelnīt par desmit miljoniem vairāk, vienmēr pielieciet klāt saulrietu un to, ka viss beidzas labi.» Izlasīju to pavisam nesen, un man šķita mīlīgi, ka arī tādi lieli grandi kā Džordžs Lūkass un Stīvens Spīlbergs parāda — viss beigās būs labi.
Kuras filmas tev spēj radīt labu noskaņojumu?
Daudzas, grūti izcelt vienu. Jau kādu padsmito reizi noskatījos Cast Away («Pamestais») ar Tomu Henksu uz vientuļas salas. Tur ir labas fīčas. Piemēram, kad viņš ir uz salas, filmā nav mūzikas. Tā parādās tikai brīdī, kad viņš aizpeld prom, lai arī Alans Silvestri filmai sarakstījis fenomenālu mūziku.
Ko klausies patlaban?
Alanu Silvestri, Eniju Lenoksu, Bariju Vaitu, Billiju Džoelu, Braienu Adamsu, Stingu, Krisu Steipltonu, Coldplay, Commodores, Koop, Džonu Denveru, Laionelu Ričiju, Lady Gaga, MIA, Pīteru Geibrielu, Saimonu un Garfunkelu [Simon & Garfunkel], The Birds, Hariju Nelsonu. Man kā komponisti ļoti patīk arī Tomass Ņūmens un Džons Viljamss. Varu klausīties saundtrekus no filmām, īpaši, ja braucu garākus gabalus.
Cik svarīgs tev ir vizuālais tēls?
Galvenais, lai jūtos ērti: džinsi, botas, ādas jaka. Agrāk vairāk uzmanības pievērsu tam, kas modē, šobrīd tai līdzi vairs nesekoju. Ar skatuves tēliem tas pats — prioritāte ir ērtums. Pasākumos ļauju izpausties savam stilistam Anatolijam Ksenofontovam.
Ko uzstājoties izbaudi visvairāk?
Kopdziedāšanu. Tad ir sajūta kā kādam no vecākiem, kas lepojas ar bērna panākumiem. Kad dziesma skan koncertā un pūlis to dzied līdzi, tā jau vairs nav mana dziesma. Nu tā pieder viņiem. Ikdienā reizēm kāds pienāk klāt un pasaka paldies par kādu dziesmu, jo tā palīdzējusi tikt pāri grūtam dzīves periodam, skanējusi bērna dzimšanas brīdī vai pie tās dejots pirmais kāzu valsis. Tie ir lieli notikumi cilvēka dzīvē. Man ir gods būt par autoru dziesmai, kas paspilgtina sajūtas nozīmīgos brīžos.
«Cerība un teiciens «viss beigās būs labi» ir mans dzīves moto. Lai arī kā lietas notiktu, grūtie posmi dzīvē pāries.»
Jūlijā tevi atkal varēsim redzēt uz lielās skatuves. Ko sagaidi no koncerta Siguldā, un ko gaidīt skatītājiem?
Vispozitīvākās emocijas. No vienas puses, grūti noticēt, ka šāds notikums būs, jo kopš pēdējā lielā koncerta pagājuši četri gadi. Programma ir vairāk vai mazāk gatava, liekam tikai klāt jaunos gabalus. Jūnijā sāksies mēģinājumi. Tās sajūtas jau neaizmirstas. Tā ir liela ģimene, kas sanāk kopā un dzied. Ar nepacietību gaidu. Ceru, ka viss būs sirsnīgi un skanīgi.
Paralēli koncertiem top arī jauns albums. Pastāsti, ko parādīsi šoreiz!
Doma ir par EP, minialbumu. Ja nu tomēr tas neiznāks vasarā, tad rudenī noteikti. Albumā būs labas sadarbības, piemēram, ar Rolandu Čē. Turpinās sadarbība ar zviedru producentu Kimu [Vennerstremu], kurš dzīvo Berlīnē. Es viņu dēvēju par popmūzikas ģēniju. Nāk palīgā DJ Rudd, pašmāju dziedātāji un tekstu autori. Kad strādāju pie dziesmas, domāju, kādu virzienu un krāsas tajā ielikt. Tad izvēlos teksta autoru un producentu, kas turp aizved.
Viena no tavām pēdējām relīzēm «Tavs pieskāriens» pretendē uz stilistiski gardākā mūzikas klipa titulu. Turklāt guvām iespēju ieraudzīt tevi dramatiska aktiera ampluā. Pastāsti, kā tapa smeldzīgi romantiskais nakts brauciens tramvajā!
Šis ir stāsts par krustcelēm. Redzu tēlu, kuram vajag mierinājumu un vienu pieskārienu, lai izglābtos no sāpēm. Bet tas ir mans stāsts. Esmu runājis ar mammu, un viņas stāsts ir saruna ar Dievu. Klipa režisors tajā redz vēl kaut ko citu. Ļauju katram interpretēt savu stāstu.
Iedvesmu klipam sniedza filma Wings of Desire («Debesis pār Berlīni»). Spārnus gan man neuzlika, tomēr [režisors] stāstu radīja. Man patīk, ka klips ir melnbalts, tas raisa mazliet skumju sajūtu, taču beigās ir cerība.
Klips ir [Kaspara] Rogas un Papa Chi kopdarbs. Ar viņiem ir viegli strādāt. Esam pazīstami ilgu laiku, un pieklājības barjeras starp mums jau sen nobrukušas. Viņi man atklāti pasaka, kas jāmaina. Galvenais ir nevis tēlot aktieri, bet [izjust] to vai citu emociju. Viņi droši vien meklēja vairāk vai mazāk ticamu sajūtu.
Paldies viņiem, reizēm pats sevi neatpazinu. No augstuma gan man ļoti bail, tāpēc vajadzēja saņemties, lai uzkāptu un apsēstos uz [Pēterbaznīcas] gaiļa.
Kā atgūsties un pavadi laiku, kad tikko pabeigts albums vai koncertturneja?
Turpinu darīt visu to pašu. Pēc otrā koncerta Siguldā noteikti sarīkosim kārtīgu ballīti. Izbaudīsim brīdi un tad iesim tālāk. Ja arī neizdodu jaunu dziesmu, turpinu rakstīt ar domu, ka gan jau noderēs. Krāju tās gluži kā vectēvs, kas garāžā liek skrūvītes bundžiņā.