Personības

Emociju virtuozs Andrejs Osokins

Andrejs Osokins ir viens no pieprasītākajiem Latvijas pianistiem pasaulē. Viņš ir pasaules atzītāko klavierkonkursu laureāts, paguvis uzstāties pasaules prestižākajās koncertzālēs, tajā skaitā Berlīnes Filharmonijā un Vigmora zālē Londonā, koncertējis kā solo mākslinieks un kopā ar neskaitāmiem orķestriem izcilāko mūsdienu diriģentu vadībā un paspējis sevi apliecināt arī kā meistarīgs improvizators. Viņa spēle ir emocionāla, inteliģenta un laikmetīga. Viņa aizrautība mūzikā un tās mīlestība ir viņa dzīve. Kritiķi Andrejam piedēvē hipnotizējošu personības pievilcību, un slavē par plašo un ekspresīvo skaņu krāsu paleti, ko viņš pārliecinoši demonstrē dažādos mūzikas stilos.

Kā Jūs sevi pieteiktu koncertā, kura auditorija nav klasiskās mūzikas labi pārzinātāji? 

Interesanti! Droši vien es teiktu – mūziķis un pianists. Sākumā pirmais vārds būtu mūziķis, jo tas ir ļoti plašs jēdziens, tāpat kā māksla. Un tas nozīmē, ka es ar mūziku nodarbojos ļoti dažādā veidā un mēģinu robežas paplašināt, tā radot daudz plašāku iedarbību uz klausītāju, ikvienu klātesošo.

Cik tālā bērnībā stiepjas Jūsu pirmās atmiņas, kas saistītas ar mūziku? 

Pirmās atmiņas ir saistītas ar skaņuplatēm un to klausīšanos.  Man bija divi vai trīs gadi. Atceros, ka tā bija simfoniskā un klaviermūzika, kuru klausījos. Man pēc tam mamma pastāstīja, ka tas ir Grīgs.

Vēlākās atmiņas ir, protams, par to kā tēvs un mamma spēlēja klavieres. Ļoti maziņš būdams, es jau gāju uz tēva koncertiem. Atceros, ka mēs ar mammu sēdējām pēdējā rindā, un es ar kaut ko klusiņām darbojos savā nodabā – tā īpaši netraucēju. Šajā ziņā es vecākiem biju ļoti izdevīgs bērns.

Vai spēlēt tieši klavieres bija Jūsu izvēle?

Man bērnībā, laikam kā daudziem, ļoti patika ģitāra, patika dažādi dziedātāji, kas to spēlē. Tas noteikti bija Visockis un arī no ārzemju dziedātājam tieši tie, kuriem ir ģitāras pavadījums.  Es arī gribēju iemācīties spēlēt ģitāru, bet mani vecāki, kā profesionāli mūziķi, teica, ka sākumā vajag trenēt rokas, lai tās ir plastiskas, un visvienkāršākais instruments šim nolūkam ir klavieres. Protams, viņi abi ir pianisti, un viņiem bija ļoti loģiski iemācīt tieši klavieres spēlēt. Tā es arī ienācu mūzikā.

Kad Jūs sākāt spēlēt klavieres, vai tas uzreiz iepatikās?

Sākumā mamma man mācīja spēlēt, un man tas ne īpaši patika – klavierspēle nešķita aizraujoša, jo man bija grūti lasīt notis, lai arī es tās mācēju. Man bija pieci gadi un es pametu klavierspēles apguvi. Tomēr mamma neatlaidās un pēc pusgada atsāka mācīšanu.  Viņa bija sapratusi, ka es kopēju viņas rokas kustības, nevis ieklausos nosauktajās notīs. Tad viņa sāka man spēlēt priekšā kādas ļoti vienkāršas melodijas, un es tās kopēju.  Tādā veidā spēlēšana man ļoti patika, un es ļoti ātri iemācījos visu, kas bija vajadzīgs, lai iestātos Dārziņskolā (Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā – red.). Es sešu gadu vecumā tur iestājos ļoti veiksmīgi un uzreiz sāku mācīties pie tēva. Tā sākās mana profesionālā dzīve.


Ko Jums nozīmē šīs skolas izglītība?

E.Dārziņa mūzikas skolā, sniedz ļoti daudzpusīgu, dziļu un nopietnu izglītību mūzikā un, manuprāt, tas ir ļoti labi. Mūzikas solfedžo, mūzikas literatūra, mūzikas vēsture un, protams, speciālie mācību priekšmeti kopā ar vispārējo izglītību attīsta pilnvērtīgu un daudzveidīgu mūziķi, kurš prot ne tikai tehniskas kustības, bet arī saprot mūziku, kultūras fenomenu kā vienu no mākslām, un tas ir svarīgi. Es domāju, ka tieši tāpēc mums Latvijā ir tik daudz brīnišķīgu mūziķu, izpildītāju, diriģentu, dziedātāju un koru, kas ir vieni no labākajiem pasaulē. Uzskatu, ka sabiedrības muzikalitātes attīstībai Latvijā, tikpat liela nozīme  ir arī Dziesmu svētkiem.

Vai, mācoties Dārziņskolā, Jums bija arī iespēja piedalīties skolēnu Dziesmu un deju svētkos? 

Nē, tur es nepiedalījos, jo man ar dziedāšanu allaž ir bijis ļoti sarežģīti. Es atceros interesantu gadījumu, kuru droši vien tagad jau var stāstīt, kas man atgadījās Londonā, mācoties  Trinity College of Music.  Bija kāds liels notikums,  kurā koledžā studējošajiem bija jāatskaņo Britena “Kara rekviēms”. Koledžas  zēnu korī pietrūka balsu un man tādā kā obligātā kārtā būtu bijis jādzied. Es izdomāju, ka man Latvijā ir trīs koncerti, uzrakstīju iesniegumu koledžai, un aizbraucu uz Rīgu, lai korī nepiedalītos, jo es vienkārši ļoti baidījos no dziedāšanas. Man Rīgā tiešām bija koncerts, bet viens, un divi bija piedomātie. Tā nu man iet, vai, pat pareizāk sakot – neiet, ar dziedāšanu. Dažreiz ir nācies dziedāt, bet tas vienmēr ir ļoti liels kauns. Man vairāk patīk runāt vai spēlēt, nevis dziedāt.

Jūs minējāt, ka tēvs bija pedagogs Dārziņskolā. Tātad kā bērns nemaz nevarējās sameloties par to, cik daudz esat trenējies mājās?!

Tieši tā! Tā bija tāda neparasta situācija. Praksē parasti pedagogi savus bērnus novirza kādam kolēģim, nevis paši uzņemas. Tēvs ļoti skaidri nodalīja profesionālo darbību, kā es nācu pie viņa uz stundu akadēmiskajā mūzikā, no mājas sadzīves. Skolā viss bija ļoti strikti. Es nedrīkstēju kavēt. Vienreiz nokavēju, dabūju stingru rājienu. Tad sapratu, ka viss ir ļoti nopietni,  ka jānāk laikā un sagatavotam.  Mājās mums nekad nenotika stundas. Mājās tēvs bija tēvs, nevis skolotājs. Šādi sadalot darbības, mums izdevās diezgan veiksmīgi, bez kaut kādiem konfliktiem, ar viņu strādāt.

Bet kā mūzikas skolā jums tēvs bija jāuzrunā?  Vai varējāt saukt par tēvu vai bija jāsauc par pedagogu? 

Laikam par tēti uzrunāju ko sakot viņam, bet citās sarunās – mans pedagogs, specialitātes pedagogs. Tas izklausījās ļoti nopietni un man tas patika.Es domāju, tas bija manu vecāku psiholoģiskais triks, ar kuru panāca to, ka no pirmajiem mūzikas skolas gadiem es sāku vingrināties daudz, īpaši no 4.klases. Man tas ļoti patika, tāpēc paliku skolā pēc stundām un kādas četras, piecas stundas katru dienu vingrinājos. Man nebija grūti, tieši otrādi.

Tad vingrināšanās notika skolā, nevis mājās? 

Šķiet, ka no sestās klases tas vienmēr notika jau skolā, jo mājās spēlēt bija sarežģītāk - ledusskapis, televizors, un īpaši lielie grāmatu plaukti. Klasē bija labas klavieres, cita nekā nebija tur ko darīt, tā kā atlika tikai vingrināties.

Ko jūs atceraties kā pirmo nopietno pārdzīvojumu bērnībā? Vai tas saistīts ar pirmo koncertu?

Interesanti, ka, bērnībā, līdz pat kādiem 12 gadiem, es ļoti aktīvi aizrāvos ar šahu.  Spēlēju Rīgas Šaha skolā un piedalījos turnīros. Pat dabūju meistara kandidāta titulu, kad man bija 14 gadi. Līdz tam visi nopietnākie pasākumi bija tieši ar šahu saistīti. Piedalījos lielās sacensībās, arī komandas turnīros, kuros katra trenera pieci labākie bērni spēlē ar citu treneru labākajiem bērniem. Tie turnīri bija ļoti nopietni, jo komandā tu nevari domāt tikai par sevi, jo pārstāvi savu treneri. Tajās sacensībās bija daudz bērnu, liela atbildība un man tas bija ļoti nozīmīgi.

Saistībā ar mūziku pirmie koncerti bija Vāgnera zālē. Tie bija saistīti ar skolu.Sajūtu ziņā tie nebija ļoti atšķirīgi no ieskaitēm. 

Kā bija ar lampu drudzi pirms uzstāšanās?

Man lampu drudzis parādījās pēc skolas, un vairākus gadus traucēja, īpaši konkursos. Koncertā tu vēl vari pasmaidīt un klausītāji visu piedos, bet konkursos aizmirst tekstu ir traki. Tas nozīmē, ka pat, ja spēlē pilnīgi ģeniāli, uz nākamo kārtu nelaidīs. Bija žēl, ka veselu gadu gatavojies kādam lielam konkursam, pārstāvi Latviju, savu mūzikas akadēmiju un nevari veiksmīgi uzstāties tāpēc, jo pārņem bailes, ka, esot uz skatuves, neatcerēsies ar kuru pirkstu ir jāturpina pavadījuma materiāls. Un es ļoti nopietni pie tā strādāju, lai dabūtu sevī tādu pārliecību, kāpjot uz skatuves, ka man  būs vislabākais sniegums.

Vai jums ir kādi noteikti rituāli vai darbības, kuras izpildāt pirms uzstāšanās, lai mazinātu stresu?

Turu biezu kladi ar mantrām, visādiem teikumiem, kas man ļoti palīdz un atbrīvo.  Ja tuvojas svarīgs koncerts, tad dienu pirms tā vai dažreiz pat veselu nedēļu, man patīk palasīt šo kladi. Es tad iegūstu tādu brīvību, enerģijas pieplūdumu, nevis saspringumu, kad katra kustība dodas ar ļoti lielām pūlēm. Tā ir tāda psiholoģiska lieta, kas, manuprāt, skolas gados neviļus tiek attīstīta skolēnos, jo skolā ļoti bieži ir koncentrēšanās uz ieskaitēm un eksāmeniem, un pieļauto kļūdu skaitu, kas rada spriedzi un saspīlējumu, tā vietā, lai domātu par klausītāju zālē. Cilvēki zālē nezinās, vai tu nospēlē visas notis, kā bija rakstījis Bēthovens, vai Heidns, vai arī tās esi izmainījis, viņiem galvenais ir vai tu vari to mūzikas garu un tās emocijas un dziļos pārdzīvojumus, nodot zālei. Tas ir svarīgākais! Ja tu to vari, tad tev visu piedos, un tad tu arī pārstāsi uztraukties, jo sapratīsi, ko cilvēki grib.

Klausieties tieši mūziku, nevis kļūdas. Tā ir viena no tādām idejām, kā sev palīdzēt.  Šādu ideju, psiholoģisko triku man ir ļoti daudz.

Un kā ir ar trokšņainu publiku? Kā ar to tiekat galā?

Jā, dažreiz zālē ir ļoti daudz trokšņa – cilvēki klepo vai bērni raud, vai pat vienkārši ir skaļi. Man pirms gada tā bija Ķīnā. Tur uzstājos dažādās vietās un viena koncerta laikā klausītāji diezgan aktīvi sarunājās. Organizatori pēc tam man teica:  “Mēs ļoti atvainojamies! Pekinā tā nav, Šanhajā arī nav, bet šeit pie mums, diemžēl, vēl nav tādas kultūras”. Stāstam ir veiksmīgas beigas - nākamajā dienā biju jau klausitāju vidū lekcijā tajā pat zālē, un šoreiz bija klusums - jo vairums publikas vienkārši gulēja. Tātad man vēl bija paveicies! Šajos trokšņainajos gadījumos ir sev jāiestāsta, ka skaņa nāk no skatuves uz zāli, it kā no zāles uz skatuvi vispār nekāda skaņa nenāktu. Tad ir daudz vieglāk spēlēt, un tas ir viens no tādiem paņēmieniem ko lietoju, īpaši konkursos. Tas ir svarīgi, jo konkursā tu nevari apstāties un sākt lekciju publikai, ka nedrīkst turēt mobilā tālruņa skaņu ieslēgtu, jo tad nākamajā kārtā tu vairs netiksi.  Tāpat arī koncertā, koncentrēšanās ir ļoti svarīga lieta.

Kā jūs tikāt galā ar sāncensību, ar zaudējumiem, jo ne visos konkursos noteikti Jūs uzvarējāt?

Te nu es teikšu, ka vienmēr mēģinu domāt par pozitīvo. Dažreiz pilnībā neesmu gandarīts ar savu sniegumu. Tad sapratu, ka vajag vairāk strādāt. Dažreiz ir ļoti grūti, es domāju, katrs mākslinieks to zina, ka publika vienalga aplaudē, jo tai liekas, ka, Andrejs Osokins pēc definīcijas spēlē ļoti labi, bet tu pats neesi gandarīts.  Un tev ir divi ceļi –  vai nu tu neko nedari ar to, kaut pašam nepatīk, jo publikai taču viss labi, vai nu centies to savu latiņu augstāk turēt un mēģini darīt labāk.  Censties darīt, tā lai arī tev ir gandarījums, jo cilvēki zemapziņā uztver un jūt skanējuma atšķirību, kad ir bijusi ļoti veiksmīga reize un  vai ne īpaši. Ir jābūt ļoti prasīgam pret sevi! Tas ir svarīgi! Ļoti svarīgi! Protams, notiek visādi negadījumi, bet no katras situācijas var mācīties, bet ļoti svarīgi ir mācīties gan no uzvarām, gan no zaudējumiem, jo ļoti bieži cilvēki analizē tikai savus zaudējumus. Un tad viņi par zaudējumiem, neveiksmēm vien domā, bet vajag analizēt arī uzvaras. Kāpēc sanāk tā, ko esi izdarīju tādu, ka viss bija veiksmīgi? Pēc uzvaras konkursā arī – paanalizēt kāpēc, jo tad varēsi censties to atkārtot.  Vajag domāt arī par to, kas ir vislabākais tevī un tās lietas attīstīt, nevis tikai mēģināt noslēpt savus mīnusus.

Jā, sakot, ka arī par uzvarām jāmāk priecāties, nevis tikai pārdzīvot par zaudējumiem. 

Jā, tieši tā, priecāties, atzīmēt to ar draugiem. Tā ir ļoti svarīga lieta, jo kaut ko tādu uzreiz gribas vēlreiz un vēlreiz, lai veiksme atkārtojas!

Kā jūs sevi atalgojat par paša labi padarītu darbu?

Īpaši man patīk vakars pēc koncerta, kad var tiešām pasvinēt un nedomāt par nākamajiem koncertiem. Vienmēr mūziķi saka, ka man nekad nav “pēc koncerta”, bet vienmēr ir “pirms koncerta”, jo vienmēr seko nākamais. Es tomēr vakaru pēc koncerta mēģinu izbaudīt esot kopā ar draugiem, vai ar Katrīnu (Andreja Osokina dzīvesbiedre – red.), kad mēs parunājām visu, kas koncerta laikā ticis piedzīvots, lai būtu šis baudas brīdis.

Jūs esat pianistu dinastija. Vai Jūsu ģimenē pastāv kāda hierarhija, kura viedoklī jūs visvairāk ieklausieties?  

 Protams, tēva viedoklis ir ļoti svarīgs un arī mammas viedoklis, jo, piemēram, kad sākās trīs Osokinu uzstāšanās ēra, tieši mamma atteicās iesaistīties spēlējot uz skatuves, kaut daudzkārt piedāvājām. Viņa teica “es esmu ļoti vajadzīga jums zālē, kad jūs visi esat uz skatuves, lai paklausītos kāda jums ir saspēle un arī, kāda ir akustika zālē”. Mēs, mūziķi, zinām, ka uz skatuves dzirdamais  zālē var skanēt pavisam citādāk un, tāpēc mums tiešām mamma ir liels atbalsts. Mēs ļoti viņā ieklausāmies. 

Kā notiek trīs Osokinu mēģinājumi? Vai Jums ir sadalītas lomas?

O, kā mēģinājumi notiek, tas ir ļoti interesanti! Parasti tas notiek bez iepriekšējas plānošanas. Katrā skaņdarbā kāds izvirzās kā līderis un zem tā režijas skaņdarbs arī nonāk -  Andreja vai Georgija vai Sergeja. Viss sākas ar to, ka kādam no mums ir ideja par kādu skaņdarbu, citi to noklausās un tad nolemjam, vai to iekļaut repertuārā, tā ieteicējam uzņemoties režijas vadību. Tā tas notiek, neko neplānojot. 

Papildus skaņdarbu režijai Jūs arī aranžējat un komponējat?

Jā, viss sākās ar koncertuzvedumu “100 gadu ar Piafu”, kuru veidojām kopā ar Katrīnu. Tā bija pirmā reize, kad es sāku būt arī kā komponists, aranžētājs, ne tikai kā pianists. Veidojot šo programmu, man bija iespēja uz klavierēm atveidot orķestri, jo oriģinālajos ierakstos Piafas dziesmas skan tieši ar orķestra pavadījumu. Arī “Trīs Osokinos” ir brīži, kad kādam slavenam skaņdarbam esmu kā komponists/aranžētājs, vai pat improvizators.

Un cik daudz Jūs iesaistāties pašu koncertu organizēšanā?

Koncertu organizēšana aizsākās 2015.gadā ar mūsu koncertuzvedumu “100 gadu ar Piafu”. Mums bija uzstāšanās 17 pilsētās Latvijā – lielās un mazās zālēs, un ar to viss sākās. Mēs sākām uzdot jautājumu kā klausītājs jūtas mūsu koncertos, kad viņš atnāk uz zāli, ko viņš lasa par šo koncertu, kāda ir šī koncerta afiša, cik viņa ir pieejama, plaša, redzama. Un tad es sapratu, ka viss šis ir svarīgi. Īpaši tagad, kad informācija izplatās ļoti ātri un ļoti daudzos veidos, daudzās platformās. Tas ir ārkārtīgi svarīgi, kur un ko tu stāsti, jo tas palīdz koncerta uztverei. Tā mēs sākām paši organizēt koncertus, un visā organizēšanā liela loma ir tieši Katrīnai.

Parasti saka, ka klasiskās mūzikas koncerta apmeklēšana prasa sagatavošanos vai noskaņošanos, lai būtu atvērtāka uztvere. 

Manuprāt, tas tomēr ir stereotips. Nedomāju, ka cilvēkam vajag būt ļoti sagatavotam, kad viņš atnāk uz klasiskās mūzikas koncertu, jo galvenais mērķis mums ir emocionālā iedarbība. Pat, ja cilvēkam Šuberta vai Šopēna vārds ir svešs, vai ir grūti pateikt kurš tieši -  Šopēns vai Šopenhauers - bija mūziķis, vienalga – tā emocionālā iedarbība būs. Dažreiz tādiem cilvēkiem šī iedarbība ir pat jaudīgāka, ja viņiem pilnīgi nav nekādas liekas informācijas par šo komponistu. Es domāju, ka nevajag baidīties, un es zinu, ka ļoti daudzi cilvēki uz maniem koncertiem nāk bez plašas klasiskās mūzikas pieredzes, un es par to vienmēr esmu priecīgs. Laba mūzika allaž atstāj ļoti dziļu un ļoti spilgtu iespaidu, pat ja tu nezini vispār, kas ir klavieres, kas ir šis komponists, un, kas ir šis pianists.

s teicāt, ka jums bija gandrīz 20 koncerti pa Latviju, kāds ir Latvijas klausītājs, vai viņš mūsu novados atšķīrās?  

Protams, atšķiras! Koncerti notiek dažādos gadalaikos vai kādos konkrētos datumos. Piemēram,  25. decembrī būs mierīgāka gaisotne, un rodas vēlme spēlēt lēnāk un tā apcerīgāk, bet koncertā, kas notika pirms Valentīndienas, daudz vairāk uzsvars tika likts tieši uz mīlestības līniju, kas "100 gadi ar Piafu" bija svarīga līnija. Skatītāja temperamenta atšķirības pa novadiem arī nedaudz var just – Latgalē un Kurzemē tās ir atšķirīgas. Atšķirības jūtamas arī zāles lielumā. Mazā zālē ir intīmāka atmosfēra, kaut kas pavisam cits nekā lielā zāle. Mazā zālē ir ļoti tuvs kontakts ar klausītāju, tu gandrīz visiem vari paskatīties acīs. Savukārt Rīgas koncerts mums bija Splendid Palace un šajā greznajā zālē gribējās spēlēt daudz smalkāku, nopietnāku, svinīgāku mūziku, veidojot lielākus kontrastus.

Esot uz skatuves, mēs no tās provocējam reakciju. Varētu teikt, ka lielākā atšķirība veidojas no publikā esošo personību veida, ne nacionalitātes. Tā, piemēram, Amerikā, kur šķietami visi ir atvērti, esmu piedzīvojis snobisku publiku, savukārt Londonā – sirsnīgu. Ir svarīgi, kādu programmu noteiktajā zālē spēlē. Cik tā ir akadēmiska, konservatīva vai tieši otrādi, radoša.

Uzstājaties arī daudz ārzemēs. Vai Jums ir mīļākās uzstāšanās vietas?

Viena no mīļākajām man ir Berlīnes filharmonija, kur es jau vairākkārt esmu spēlējis ar orķestri gan Mazajā zālē, gan arī Lielajā zālē.  Tā ir leģendāra zāle. Atskaņoju Čaikovska, Rahmaņinova , arī Bēthovena koncertus.  Esmu spēlējis arī Berlīnes otrā lielākajā zālē – Konzerhaus Berlin. Man patīk šīs zāles.

Ja runā par Latviju, tad mīļākās ir Dzintaru koncertzāle, Operas skatuve un reģionālās zāles. Šogad Vidzemes koncertzālē Cēsis esmu rezidejošais mākslinieks. Tās ir mūsu vislielākās zāles,  kur ir iespēja visspilgtāk parādīt programmu.

Man jau no bērnības patika braukt ceļojumos, tādos patālos, kas ir visas dienas garumā – uz Liepāju, Ventspili vai Rēzekni, Alūksni, Valmieru, Kuldīgu. Koncerti šajās zālēs vienmēr ir tik gaidīti, jo tas ir kā piedzīvojums, vienlaikus zinot, ka tevi tur gaida. Šajās pilsētās uzstāšanās ir īpašas, īpašas emocijas. Vienlaikus, protams, man patīk arī vislielākās zāles, jo tomēr tas ir sasniegums spēlēt tādās. Emocijas un noskaņa būs dažāda.

da publika Jums patīk? 

Man ļoti patīk, ka cilvēki ir mazdrusciņ sentimentāli, kad viņi klausās mūziku, ne obligāti klasisko mūziku, un viņiem var rasties asaras acīs.  Ja cilvēks sevi vienmēr tur formā un kontrolē,  viņš emocijas nekad neparādīs. Ar šiem cilvēkiem ir sarežģītāk.

Koncertējot kādā valstī, vienmēr patīkami ir nospēlēt šīs tautas mūziku. Vācijai ir tik daudz vācu komponistu, arī Francijā un jebkurā valstī ir kāds. Spēlējot mēģinu repertuārā mazliet iekļaut arī attiecīgās valsts komponistus.  Tas ir emocionāli piesātināti – spēlēt, piemēram, Baha mūziku Leipcigā, zinot, cik daudzus gadus viņš strādāja tieši tajā, bet varbūt blakus baznīcā. Tas ir kaut kas īpašs, un ne tikai klausītājiem, bet tieši man, tāpēc Latvijā ļoti daudzās programmās es spēlēju latviešu komponistu darbus. Viņi šeit dzīvoja, komponēja un mēs pat neapzināmies, cik bagāti mēs ar viņiem esam.

Jums pieminējāt komponistus. Mūsu komponisti Jums arī veltījuši skaņdarbus!  

Mūsdienu komponisti vispār ir tāds ļoti īpašs stāsts, jo ar tiem ir iespēja parunāt. Un, runājot par latviešu komponistiem, ir tik fantastiski, ka varu dabūt reakciju par skaņdarbu no Pētera Vaska, Artura Maskata, un citiem. Andris Dzenītis tagad veltīja man skaņdarbu, arī Kristaps Pētersons. Tas ir brīnišķīgi, ka tu vari paņemt šo skaņdarbu kā mazu bērnu un iemācīt runāt. Tam piemīt tāda ārkārtīga burvība.

Juris Karlsons tikko uzrakstīja koncertu simfoniju klavierēm ar orķestrim, kuru veltīja man. Man tas ir ļoti liels gods un es tam ļoti nopietni pieeju, jo nedrīkstu nospēlēt slikti, jo tad klausītājs domās, ka komponists ir slikti sakomponējis..

Būtībā ļoti daudz ir atkarīgs no izpildītāja. Mūzikas vēsturē ir zināmi daudzi gadījumi, kad pirmatskaņojums nav bijis veiksmīgs, tāpēc pēc tam daudzus gadus skaņdarbs nebija populārs. Pēc kāda veiksmīga izpildījuma un interpretācijas to iepazīst no jauna un tad to spēlē daudzi.

Bahs bija aizmirsts vairāk kā simts gadus, to vispār neatskaņoja. 19. gadsimta beigās viņš kļuva par teju vissvarīgāko komponistu.

Tas ir vienmēr ļoti interesanti – apgūt jaunu skaņdarbu. Tā ir iespēja, jo katrs skaņdarbs ir kā tāda mīkla kuru atrisināt. Tu saproti, kāda veidā viena skaņa savienojas ar otru. Kāda ir tā sinerģija, kontakts, kad kaut kāda veida viena skaņa pāriet otrā un tad pajautāt komponistam, vai es pareizi sapratu, viņš teiks, nē, pilnīgi nepareizi, bet skan ļoti labi tā kā spēlē tā, vai arī tomēr iesaka spēlēt citādi. Tas ir ļoti interesanti.

Kā ir klausīties skaņdarbu ierakstus, kurus esat spēlējis pirms 10-15 gadiem?  Vai tagad Jūs interpretējat vai spēlējat citādāk?

Klausoties ierakstus, kas tapuši pirms 15 gadiem, es nevaru atcerēties to pianista personu sevī, kas tur spēlē, kādas man ir bijušas emocijas. Jā, tās ir tādas interesantas atgriešanās, it īpaši, klausoties konkursu ierakstus.  Un dažkārt ir pārsteigums, ka toreiz bija tas tik labi. Tas ir interesanti, bet tomēr es domāju, ka katram māksliniekam ir ļoti būtiski iet uz priekšu un vienmēr domāt, ka nākamais koncerts būs vēl labāks, nākamā interesantā ideja būs tā labākā.

Man šķiet pārsteidzoši, ka Jūs pats tik aizrautīgi izgudrojat programmas

Ļoti intriģējoši tagad tieši izgudrot programmas un izgudrot aizraujošus stāstus. Mani īpaši saista iespēja apvienot dažādus mūziķus, kad viņi kopā veido kaut ko, kas nebija nevienam atsevišķi. Tā ir lielu koncertu burvība. Šis izdevās gan ar projektu “Trīs Osokini”, gan arī, kad ar māsām Balanas spēlējām. Radīt jaunas lietas konkrētajā brīdī uz skatuves,  tas tiešām ir kaut kas īpašs, un klausītājam tas ir unikāls moments, kad viņi piedzīvo, un mums šādas programmas spēlēt vienmēr ir bauda.

Tieši jaunrades koncerti ir viena no asociācijām, kas saistīta ar Jums, ka auditorija piedzīvos kaut ko iepriekš neapvienotu.  

Svarīgi ir kaut kādā veidā pārsteigt klausītāju un skatītāju. Man patīk būt mazliet neprognozējamam. Lai ir tā, ka no vienas puses, jūs zināt, ko jūs sagaidīsiet no šī koncerta, kur spēlē Andrejs Osokins, bet no otras puses, vienmēr būs kaut kas tāds, ko jūs nebijāt domājuši. Tad ir arī interesanti nākt uz koncertu, jo jūs nezināt visu kas būs no pirmās līdz pēdējai notij.

s arī esat  Latvijas tēla vai Latvijas vārda nesējs pasaulē. Jūs minējāt, ka jūsuprāt, mums ir ļoti daudz izcilu talantu –  mūziķu, dziedātāju, bet kā mūs citur uztver?

 Es domāju, ka ārzemēs pakāpeniski Latviju sāk apzināt kā kultūras lielvalsti. Kad, piemēram, Honkongā uz kultūras afišas blakus ir divi plakāti – Ivetas Apkalnas un Andra Nelsona koncertu reklāmas. Tur veidojas asociācija par Latviju, ka ir šie divi galvenie koncerti, kuros abi mākslinieki ir no Latvijas. Vai arī piemēram,  New York Times  pavasarī rakstītais, ka latviešu dziedātājas ir vienkārši ieņēmušas Metropolitan Operu un tur dzīvo.  Tas ir ļoti svarīgi, ka Latviju tieši ar kultūru sāk iepazīt.

Es atceros, kad 2012.gadā uzvarēju pianistu konkursā Dublinā, tiekoties ar vēstnieku, viņš teica “Nu beidzot ir labas ziņas! Citādi mēs ziņās nonākam ar latviešu strādnieku kautiņiem, bet tagad ir ziņa, ka no Latvijas mūziķis uzvarēja konkursā!” Pozitīvas ziņas par valsti ir ļoti vajadzīgas. Un klasiskajā mūzikā sasniegumi tiek nopietni uztverti, jo tomēr tā ir joma, kas prasa ļoti nopietnu izglītību, lielas zināšanas un pamatīgu darbu. Tie ir augstākā līmeņa profesionāļi, kuri ir atzīti visur pasaulē, kur ir gaidīti, un par kuriem zāles cīnās. Un tas ir brīnišķīgi! Mums ļoti svarīgi nezaudēt šo attīstību, iedot arī jaunajai paaudzei ideju, kā viņiem ir jātur tas augstais līmenis, kas jau tagad ir sasniegts.

Runājot par jaunās paaudzes izglītošanu, Jūs, tāpat kā tēvs, pasniedzat mūzikas akadēmijā?

Mācot studentus akadēmijā, es to uztveru kā svarīgu tēva darba turpinājumu. Mans tēvs ir ļoti labs pedagogs.  Vienmēr domāju par to, kādā veidā viņš tik veiksmīgi strādā ar saviem audzēkņiem. Darbā ar studentiem nepietiek tikai ar profesionālo zināšanu iedošanu – kā spēlēt un turēt sevi koncertos,  bet arī vajag mēģināt viņiem maksimāli palīdzēt profesionālās karjeras veidošanā. Man tiešām ir liels prieks par profesionālo studiju pieeju Latvijas Mūzikas akadēmijā jau daudzus gadus. 

Vai piedzīvotā ārkārtas situācija un piespiedu operatīvā pāreja uz attālināto mācīšanos un saziņu, mums turpmāk veidos kvalitatīvāku un koncentrētāku klātienes laiku?

Es domāju, ka mēs būsim iemācījušies daudz vairāk strādāt ar tehnoloģijām, kas ir labi. Vienlaikus domāju,  ka klātienes efekts ir ļoti svarīgs un to gandrīz nav iespējami aizvietot.

Ja mēs runājam tieši par pedagoģiju, tomēr ir ļoti svarīga nekavējoša reakcija uz spēli. Es domāju, ka pēc šīs karantīnas mums tiešām būs ļoti liela vēlme atgriezties,  un varbūt mēs to vairāk novērtēsim kā iespēju, kā privilēģiju. 

Jūs vienlaikus aktīvi muzicējat, esot daudz ārpus Latvijas, veidojat programmas un arī strādājat kā pedagogs.  Vai brīvais laiks Jums vispār ir?

Jāatzīst, ka brīva laika nav daudz, jo vienmēr ir kādas jaunas idejas, ko gribas īstenot. Laikam jāsaka, ka kaut kādā veidā esmu darbaholiķis,  Tā manā profesijā ir ļoti bieža parādība, jo informācijas daudzums, kas ir jāapgūst, lai nospēlētu solokoncertu, ir ļoti apjomīgs. Nav vienkārši visu iegaumēt un brīvi šajā informācijā pārvietoties, un vēl arī papildināt ar emocijām tā, lai tas tiešām būtu mākslas darbs. Tas prasa ļoti lielu darbu, un tāpēc arī vairāk esmu darbā nekā atpūšos. Šis laiks ir tiešām tāds pārbaudījuma laiks. Emocionāli ir ļoti sarežģīti saprast, kā vispār dzīvot bez koncertiem, bez sava darba, bez  galvenā dzīves satura.

Jūs ar savu dzīvesbiedri Katrīnu kopā arī muzicējat. Vai tas, ka mīļākais cilvēks ir no tās pašas jomas, Jūsuprāt, ir labi vai traucējoši?

Es domāju, ka mēs ļoti veiksmīgi viens otru papildinām un arī vienmēr esam labi padomdevēji. Karantīnas laikā tapis skaists Melanholiskā valša ieraksts uz vienām klavierēm četrrocīgi. Mums aizrauj māksla ar kuru  mēs nodarbojamies, tāpēc mums nekad nav garlaicīgi.  Mēs ejam uz priekšu attīstībā, un es domāju, ka attiecībās tas ir ļoti svarīgi. Tieši darba procesā varu redzēt jaunas Katrīnas īpašības, parādās citas reakcijas, citas emocijas, un tas ir brīnišķīgi! Protams, dažreiz ir sarežģīti un ir strīdi par lietām, kurās viens otram nepiekrīt, bet mēs vienmēr tomēr saprotam, ka mūsu mērķis ir veiksmīga kopā būšana un skaistās mūzikas radīšana.

Jūs uz skatuves esat temperamentīgs, vai personiskajā dzīvē strīdos aizcērtat durvis? 

Jā, es esmu ļoti, ļoti temperamentīgs, tāpat kā Katrīna. Es dažreiz reaģēju par asu, bet diezgan ātri varu nomierināties, lai pēc brīža uz problēmu paskatītos mierīgi, no cita skatupunkta.  Tā kā beigās varbūt tas pat ir labi.

Kā ar panākumu greizsirdību? 

Dažkārt tiek teikts, ka pāriem no vienas sfēras kādā brīdī var parādīties savstarpējā greizsirdība, ja vienam tajā brīdī veicas vairāk un otram panākumi izpaliek. Es domāju, ka galvenais šeit ir ļoti priecāties par mīļotā cilvēka panākumiem.

Tai pat laikā es teikšu, ka sabiedrībā notiekošie procesi par sievietes tiesībām un sievietes lomu sabiedrībā, ir ļoti nozīmīgi.  Vēl, manuprāt, valda tas stereotips, ka vīrietim vienmēr jābūt veiksmīgākam. Tas ir sarežģīti arī vīrietim, jo pastāv tāda pārmērīga atbildības uzņemšanās.  Tāda kā nevajadzīga galējība.  Latvijā mums ir tik daudz skaistu sieviešu un viņas ir arī tik talantīgas, un visās sfērās tik aktīvi darbojas, taču vienlaikus vēl mums ir stereotips par to, ka vīrietim it jābūt veiksmīgākam par savu sievieti.  Es uzskatu, ka tieši otrādi – ja viņa ir veiksmīgāka par mani, es esmu priecīgs par to!  Es domāju, ka tagad šis balanss starp vīrišķīgo un sievišķīgo mainās uz daudzveidību, ka tu vari pats izvēlēties savu lomu, nevis kā sabiedrība tev saka, ka tev vajag būt tādam vai šitādam.

Ir brīnišķīgi, ka arī sievietei tagad ir daudz iespēju radošajā darbībā, jo katrs cilvēks ir talantīgs pats par sevi! Un nevajag teikt, ka, ja tu esi vīrietis, tu vari būt diriģents vai, ja tu esi sieviete, tu nevari būt komponiste vai filozofe.  Vērtēsim cilvēkus pēc viņu talanta un darbības rezultātiem, nevis no kaut kādiem priekšstatiem, par to kāda dzimuma, no kurienes nācis šis cilvēks, vai kādai uzskatu grupai pieder. Darbus vajag vērtēt.

Jums ir arī progresīvi uzskati par kopdzīvi, negribat oficiāli laulāties, ja?

Mums abiem šķiet, ka daudz svarīgāk par šo tradīciju laulāties, ir vienmēr būt kopā un veidot šo kopdzīvi labu. Mums patīk būt kopā ikdienā, projektos, darbībā. No šāda viedokļa zīmogs pasē neko neatrisina. Diemžēl, nevar laimi nopirkt ar šo parakstu laulības apliecībā, pie laimes vajag strādāt un ieklausīties otrā vairāk. Šis ir tas pareizais process mūsu skatījumā.

Runājot par sievietēm, vai esat sapratis kas sieviešu dabā ir citādāk kā vīriešu? 

Nu es teikšu tā, vīrietim ļoti bieži jebkuru problēmu vajag sadalīt pa sastāvdaļām vai tā teikt “salikt pa plauktiņiem”, bet sieviete var daudz ātrāk un daudz komplicētāk domāt, uzreiz ar šīm sarežģītām problēmu struktūrām darboties. Tas no vīriešu puses izskatās neloģiski, jo mēs tā nedarām, tāpēc ir teiciens, ka sievietēm nav loģikas, bet pēc būtības viņām domāšana vienkārši operē ar komplicētākām parādībām.

Varbūt tas ir tāpēc, ka sieviete jau gadsimtiem dara dažādas lietas vienlaicīgi, viņā ir šāds treniņš jau ģenētiski iekodēts. Manuprāt, galvenais ir saprast, ka mēs risinām problēmas dažādi, un tāpēc vajag vienkārši ieklausīties līdz galam, nevis pēc pirmā teikuma jau kliegt, ka tev nav taisnība, ka tas nav pareizi un vispār tā nav pareiza pieeja. Saprast cita cilvēka pieeju, tas jāmācās gan vīriešiem, gan sievietēm attiecībās. Izteikti to esmu novērojis pedagoģiskajā darbā, kur nekad nevajag kādu nolikt kādā noteiktā plauktā – netalantīgs, sliņķis, utt. Vajag saklausīt cilvēku un dot iespēju katra cilvēka talantam augt.  Es uzskatu, ka katrs cilvēks ir ļoti talantīgs, vienkārši daži šo talantu vēl nav atraduši, vēl nav tik spilgti to atvēruši.

No pedagoga skatupunkta, vai mūsdienu  jaunieši dzīvei ir gatavāki vai mazāk gatavi, kā bijāt Jūs? 

Viņi atšķiras no mums, jo tā ir cita paaudze. Ir ļoti svarīgi to pieņemt kā faktu, apzināties to, ka viņi piedzima un aug pavisam citā vidē. Piemēram, kaut vai tikai tehnoloģiju attīstības ziņā, viņi jau piedzima būtībā ar tiem gadžetiem, kas mūsu dzīvē ienāca kā brīnums. Dažreiz viņu zināšanas ir pavisam citādi strukturizētas. Viņiem nav tik pamatīgu zināšanu kā mums – tagad nav tik svarīgi visu mācīties no galvas, jo visu informāciju var ļoti elementāri atrast, ja vien prot meklēt un zina, ko meklēt.

Esmu novērojis, ka dažreiz jauniešiem domāšana ir ātrāka. Jauniešu pieeja problēmu risināšanai ir citādāka, no malas liekas, ka to dara  vieglāk un mazāk  nopietni, taču klajā nāk ar interesantām idejām. Tā vecākiem cilvēkiem izskatās kā tāda paviršība, bet es teiktu, ka tas ir mazliet citāds domāšanas veids. Citā vide viņi auguši, un dažas lietas viņi uztver pavisam citādi, un tāpēc atkal vajag ieklausīties. Vajag mēģināt saprast, tas taču ir tik interesanti, kādā veidā šiem cilvēkiem, kuri jau piedzima šajā gadsimtā, strādā prāts!

Vai piekrītat apgalvojumam, ka jaunajai paaudzei ir mazākas koncentrēšanās spējas? 

Manu, ka jauniešiem, no vienas puses, ir ātrāka domāšana, bet no otras puses, daudz sliktāka koncentrēšanās. Redzu, ka viņiem ir grūtāk koncentrēties uz skaņdarbu, kas garāks par 30 minūtēm, jo tas prasa intensīvu piepūli visu šo laiku.  Tāpēc ar mūziku nodarboties ir ieteicams jebkuram, jo tā ļoti labi trenē un attīsta koncentrēšanos. Mūzikai vispār ir ļoti interesantas attiecības ar laiku, jo tā ir māksla, kas notiek reālajā laikā, pretēji gleznai, kas ir statiska. Mūzika notiek laikā un mūzika strukturē laiku. Mūzika laiku padara dažreiz ļoti ātru, dažreiz ļoti lēnu, un tieši tagad, kad mūsu laiks ir ļoti paātrināts un arī mūsu emocijas ir haotiskas, mūzikai ir īpaša loma harmonijas atjaunošanā. Es domāju, ka labs treniņš savai emocionālajai sistēmai, savam prātam un garam ir mūzikas klausīšanās. Var nolikt visus gadžetus malā un klausīties mūziku kā abstraktu valodu. Dažreiz tieši koncertos prātā var atnākt kāda ģeniāla ideja, var atrast kādus risinājumus gan darba problēmām, gan arī attiecībās. Var rasties kādas atklāsmes par mīļoto cilvēku, var mazināt savu nervozitāti, bet uztraukumi kļūst mazāk intensīvi. Domāju, tāpēc cilvēki tik aktīvi nāk uz koncertiem, jo viņiem liekas, bet varbūt ir piedzīvojuši, ka tas laiks, kas ir pavadīts kopā ar mūziku, ir ļoti vērtīgs viņiem.

Patiesi skaisti aprakstījāt, ka mūzikas baudīšana palēnina laiku, vai ļauj mums ieelpot no steidzīgā skrējiena.  Mūzika ir jūsu dzīve un profesija. Kā jūs atpūšaties vai atslēdzaties no tās? 

Man palīdz sportošana, man vajag to enerģiju. Agrāk ļoti patika spēlēt tenisu, jo tas ir intensīvs un individuāls sports, tāpat kā solistam būšana uz skatuves. Vēl man atslogo cita žanra mūzika.  Man patīk, ka  Katrīna klausās tādu mūziku, kādu es nespēlēju, vai tieši otrādi, kad viņa klausās Latvijas Radio 3 Klasika, kas viņai tas ir kā atgriešanās bērnībā. Arī grāmatu lasīšana sniedz man atslodzi.

Teicāt, ka jums patīk individuālie sporta veidi, bet jau kopš 2015.gada jūs organizējat pasākumus, kur esat komandā. Kā jums ir būt komandas spēlētājam?

Kā komandas spēlētājam būt vienmēr ir interesanti un galvenais ir atrast katra spēlētāja vislabākās īpašības un tās izmantot. Tas ir mana tēva un arī mans pedagoģiskais princips. Galvenais ir atrast to talantu un to attīstīt, nevis veidot pēc kādām stingrajām prasībām. 

Ir lietas, kuras es nemāku un skaidri saprotu, ka tam vajadzīgs profesionālis. Īsto cilvēku atrašana komandā prasa laiku, bet ir liels ieguvums.  Ar labu komandu, kurā esi kā viens no spēlētājiem, var idejas pārvērst skaistos koncertos un ļoti interesantās programmās.

Ja drīkst ieskatīties tajā Jūsu mājas sadzīvē, vai jums ir kādas vienošanās – kurš gatavo ēst vai kādi kopīgi rituāli?

Tradīciju nav. Nezinu. Es gatavoju brokastis. Katru rītu taisu Katrīnai kafiju, diezgan stipru un ļoti lielā krūzē. Viņai tāda ļoti patīk, un mēs par to vienmēr strīdamies, jo es saku, ka tomēr nevajag tik stipru. Tā mums ir tāda tradīcija.

Katrīnai izbraucienos ļoti patīk gatavot ēst visiem. Tas ir liels pārsteigums, ka māksliniece tik labi gatavo un visi ļoti izbauda to, teikdami, ka nu vajag atvērt savu restorānu.

Sava vieda rituāls ir braukt ar Katrīnu iepirkties. Sākumā viņai nekas nepatīk, bet zinu, ka vajag dot laiku, pastāvēt un pamazām jau kaut kas atrodas. Kad viņa tomēr atrod kāroto un nopērk, ir patīkamas emocijas. Es domāju, ka ļoti daudzi vīrieši zina šo noslēpumu, bet tas ir tiešām tā. Un arī pašam man patīk kaut kādu niecīgu lietu sev nopirkt. Ja ir bijis nogurums, tad uzreiz kaut kā mainās uzlabojas garastāvoklis.

Jums ir elegants ģērbšanās stils. Vai pats veidojat savu garderobi?

Manu garderobi ļoti iedvesmo Katrīna. Viņai vienmēr jautāju vai, piemēram, šāds komplekts būs pareizi. Tā ir tradīcija mums ģimenē, jo ar manu tēvu, un vectēvu tas bija tāpat.  Sievietei daudz vienkāršāk ir atrisināt tādu komplicētu problēmu kā cilvēka stils, jo es uzreiz sākšu analizēt, kuras ir spilgtākās krāsās, kur tādas tumšākas krāsas un kādā veidā tās vajag salikt. Viņa trāpīgi pasaka. Un tas ir brīnišķīgi! Kad Katrīnai liekas, ka vajag arī kādu profesionālu padomu, mēs piesaistām profesionāli. Tieši par krekliem mums ļoti laba sadarbība izveidojās ar Bruno Birmani, un jau kādu laiku veiksmīgi strādājam kopā ar Ivetu Vecmani. Man patīk strādāt ar profesionāliem savā nozarē, jo tu vari tik daudz uzzināt un šī nozare ir tik plaša, tik sarežģīta. Arī tur pamatā ir ļoti nopietnas zināšanas gan par krāsām, par mākslu vispār, gan arī cilvēka psiholoģiju. Es atļaujos būt iesācējs, nezinātājs un lūdzu dot man padomus, kurus es labprāt klausos.

Atgriežoties pie pārsteigumiem, ko mēs no Jums sagaidīsim profesionālā ziņā tuvākā vai tālākā nākotnē, cik nu mums šis situācija atļaus?

Tuvākais lielais koncerts būs tik ilgi gaidītā Trīs Osokinu uzstāšanās Dzintaru koncertzālē 22. jūlijā - tas būs Jūrmalas Festivāla atklāšanas koncerts! 27. augustā Vidzemes koncertzālē CĒSIS notiks koncerts ar Igaunijas Valsts simfonisko orķestri, kopā atskaņosim grandiozo Bēthovena 5. klavierkoncertu. Savukārt, oktobrī kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri Liepājā un Jelgavā spēlēšu Rahmaņinova 3. klavierkoncertu.

Būs arī vairāki nelieli pārsteiguma koncerti un negaidītas sadarbības vasarā, par kuriem informācija atrodama manā mājaslapā www.andrejsosokins.com un sociālajos tīklos.

s esat Bēthovena vēstnesis pasaulē šogad, jo Bēthovenam ir 250 gadu jubileja. Ko šis tituls jums nozīmē? 

Tā ir ļoti liela atbildība. Bēthovens ir komponists, kurš noteicis visu mūzikas attīstību 19. gadsimtā, neviens 19. gadsimtā nevarēja ignorēt šo figūru. Viņš ir komponists, kura mūzikā ir ļoti liels spēks – tieši ar cilvēkiem savienoties un ieklausīties vienam otrā. Ne velti viņa 9.simfonijas noslēgums ir Eiropas Savienības himna. Šī ir ļoti svarīga personība visas cilvēces vēsturē, bet arī man personīgi, jo tas ir viens no mīļākajiem komponistiem. Jau pirms 15 gadiem sāku domāt par to, ka šo jubileju es gribu arī atzīmēt uz skatuves, ne tikai kā klausītājs un spēt sagatavot tādas īpašas programmas, kuras varēs konkurēt ar citiem neskaitāmiem koncertiem pasaulē, kas ir veltīti Bēthovenam.

Šī ir arī iespēja parādīt latviešu mākslinieku augsto līmeni visā pasaulē. Jubilejas gadā paredzēti koncerti Izraēlā, Vācijā, Kazahstānā, protams, arī Latvijā. Pirmo koncertu es nospēlēju Lielajā ģildē februārī, tālāk spēlēšu Cēsīs ar Igaunijas simfonisko orķestru, un arī citi koncerti tā vai citādi saistīti ar Bēthovenu.

Jūs minējāt, ka Bēthovena mūzika ir zīmīga, ka cenšas savienot cilvēkus. Jums, varbūt ir tādi ieteikumi, ko mēs Latvijā varam katrs atsevišķi un visi kopā darīt vairāk, lai mums vairāk veiktos? 

Ja es zinātu atbildi, tad droši vien jau kandidētu uz augstu amatu. Uzskatu, ka šis karantīnas laiks, cerams, lika mums apzināties sevi kā sabiedrības daļu. Katrs cilvēks, protams, īpaši tagad, ir individuāls, viņš domā par savu karjeru, par savu attīstību, par savu naudu un savu ģimeni, bet vajag spert vēl vienu soli uz priekšu, domājot par sabiedrību, nāciju. Ja mēs necienīsim šīs vienkāršās lietas, kas ir svarīgas mums visiem kā sabiedrībai, un nesāksim paši tās ievērot vai darīt, nekas taču nemainīsies, jo mūsu vietā to neviens nevar izdarīt. Saskarsmes ierobežojumu ievērošana, atkritumu šķirošana, piesārņojuma mazināšana, tas sākas ar katru no mums personīgi. Šī domāšana ir ļoti augsti attīstīta tur, kur es mācījos – Londonā un Anglijā, tur šo pieredzi arī smēlos, gūstot pārliecību, ka, šādu ceļu ejot, arī mums, būs daudz, daudz vieglāk sadzīvot un daudz vieglāk arī pretoties lielām problēmām un izaicinājumiem.

Attīstīt sevī izpratni un vēlmi veicināt nācijas attīstību, augšanu, palīdzot citam, dažkārt piekāpjoties savā personiskā labuma interesēm, tas, manuprāt, ir svarīgi.

Vai jūs redzat, ka mēs Latvijā varētu kaut ko darīt, lai mūzikas dzīve un koncerti iesaistītu dažādas sabiedrības grupas? Lai klasiskās mūzikas cienītāju pulks augtu? 

Es domāju, ka tagad šis process Latvijā iet labā virzienā. Mums ir ļoti daudz cilvēku, kuri apmeklē daudzus kultūras pasākumus - teātrus, koncertus, dažādas mūzikas pasākumus. Svarīgi būtu šo procesu turpināt un maksimāli plašākai auditorijai stāstīt par spilgtākajām māksliniekiem, iestudējumiem, lai ieinteresētu, lepotos un apmeklētu vairāk. Tā mēs rādītu, ka  dzīvojam vienā kontekstā. Tas cilvēkiem sniedz iespēju saturīgām sarunām un, varbūt, tad dažas problēmas vispār neradīsies, vai arī būs atrisinātas daudz vieglāk un ātrāk.

s novēlam jums, lai visiem mums ir tāda situācija, kas ātrāk Jums ļauj atgriezties uz lielām skatuvēm!

Paldies!