Personības

IZCILĀ PERSONĪBA AINA NAGOBADS-ĀBOLA

Aina Nagobads-Ābola ir  izcila Latvijas diplomāte, krāšņa dāma un apbrīnojami stipra un vitāla personība. Viņas diplomātiskā darbība pagājušā gadsimta 90. gados bija izšķirīga Latvijas starptautiskajā atzīšanā. Viņa smaidot stāsta, ka savos 99 gados ir piedzīvojusi teju piecas dzīves. Viņa, manā skatījumā, iemieso Latviju, ideālo Latviju – gudru, zinošu, tolerantu, uzņēmīgu un tik nesavtīgi darošu savas valsts labā. 

Kāda bija jūsu bērnība?  

Bērnība man bija brīnišķīga. Skaista un harmoniska. Vecāki, man pasaulē ieejot, iedeva to pirmo patīkamo sajūtu par uzticēšanos un mīlestību. Mani vecāki viens otru mīlēja un ļoti cienīja. Ne vien mīlestība, bet arī daudz gara valdīja mājās. Bija tik interesanti pie brokastu galda klausīties tēva sarunās! Vēlāk tā arī darīja mans vīrs.

Ko atminaties no skolas gadiem?

Zināt, es teikšu tā – tās draudzības un attiecības, ko atceros no skolas, bija vienkārši fantastiskas. Vienmēr stāstu piemēru, kāpēc ļoti atbalstu skolās uniformas. Mums klasē bija savs tuvāko draudzeņu pāris, diezgan pārsteidzošs – Renāte Neiburga, Latvijā bagātu namīpašnieku atvase, un Velta Jurka, centrālcietuma sarga meita. Jūs varat iedomāties, kas par starpību? No kādas dzīves nāca viena, un no kādas – otra? Tā kā abām bija mazas tumšas  formas kleitiņas, nekādas starpības nebija. Abas runāja un domāja par vienām un tām pašām lietām. Atceros kā patīkamu lietu, ka manos laikos tāda šķiru starpība nebija jūtama. Mēs visi, tiešām visi, apzinājāmies, ka mūsu senči bijuši kādreiz arāji un strādājuši ar zemi, un pamazām, katrai ģimenei vairāk vai mazāk, ir izdevies savu labklājību radīt.

Vai vecāki bija izvirzījuši kādus obligātus nosacījumus uzvedībai vai sekmēm? 

Jā, nu vajadzēja pieklājīgi uzvesties, sākot ar elementāro – teikt paldies un atvainojiet. Pat tie ir vārdi, kas tagad no pasaules sāk izzust.

Atminaties savas izjūtas, kāda jums Latvija šķita tajos tālajos trīsdesmitajos gados?

30. gados biju lepna būt latviete, būt rīdziniece. Mans tēvs bija 2. ģimnāzijas direktors un rīkoja visādas sanākšanas ar citām Ziemeļvalstu skolām, un man likās, ka esam uz mata tādi paši skolēni, ja ne pat labāki. Mums piemita tāds absolūtais lepnums, ka esam savā zemē, ka mums tā ir.  

Par ko jūs gribējāt kļūt pēc skolas absolvēšanas?

Pamatskolu beidzot, gribēju kļūt par lidotāju. Tā trakā dūša, kas man bija, – iedomāties, ka es varētu kaut ko tādu mācīties un darīt, tiešām pacelties un lidot!

Jā, nu ģimnāziju beidzot, pilote vairs negribēju būt. Iestājos zobārstniecībā. Biju pamācījusies un tad pārgāju uz Medicīnas fakultāti.  Mani kā medicīnas studenti pieņēma 2. pilsētas slimnīcā par palīgu. Tā bija laimīga sagadīšanās, ka es tur strādāju, jo kara laikā – sovjetu uzbrukumu laikā – es ar slimnīcu kopā varēju evakuēties, doties bēgļu gaitās.

“Mani daudzie, dažādie mūži ir bijuši galvenajā kārtā sakarā ar to, ka laimīga sagadīšanās vienmēr ir bijusi. Mani pasargājusi. Man devusi...” 

Jums, karam sākoties, bija 20 gadi. Jūsu ģimeni skāra izsūtīšana 1940. gadā. Kā spējāt izdzīvot kara realitātē, nepadoties un nesamierināties?

Tajā karā bija briesmīgi. Manu tēvabrāli nošāva, mātesbrāli un citus tuviniekus aizveda uz Sibīriju.

Mēs palikām dzīvi pirmās sovjetu okupācijas laikā sagadīšanās pēc, konkrētāk, manas mammas jaunības dienu pazīšanās dēļ ar Jūliju Lāci, kurš tad bija ministrs un izglītības jautājumu komisārs. Viņš iekārtoja tēvu kādā attālā skolā skolotāja darbā par mazu aldziņu. Tieši šis darbs viņu glāba no izsūtīšanas.

Maniem vecākiem tas, protams, bija briesmīgi, ka jābrauc projām. Mēs, tie jaunie cilvēciņi, knapi divdesmit gadu veci, jau neapzinājāmies vēl īsti, kas notiek. Mums tas bija gandrīz vai tāds kā piedzīvojums.

Viņi izceļoja ar CC (nacistu okupācijas varas iestāžu īstenota piespiedu evakuācija – red.). Mans tēvs Ernests Nagobads Eslingenē izveidoja latviešu ģimnāziju. Viņš to dabūja cauri Vācijas valdībā. Tas deva iespēju daudziem Latvijas bēgļiem pabeigt skolas gaitas un iegūt diplomus. Viņš bija liela personība tajā ziņā.

Un kā notika jūsu bēgšana no Latvijas? 

Traks laimīgs piedzīvojums, kā es izbēgu no izvešanas uz Krieviju. Biju kā medicīnas studentīte norīkota Jūrmalā, Dubultos, vienā vasarnīcā apsargāt bērnus. Kad vācieši nāca iekšā, krievu galvenais vadītājs teica vienā vakarā: “Esiet gatavi rīt braukt prom!” Mēs ar to otru studentīti uzrāpāmies uz jumta. Caur bēniņiem vēl bija kaut kāda vieta pie skursteņa, kur izlīst. Nakti palikām, pieplakušas pie skursteņa uz jumta. Mūs traki meklēja.  Kad viss bija mierā, nākamajā rītā ar kājām nācām uz Rīgu.

Vācu laikos cita nekā nebija kā braukšana uz Vāciju, kad sovjeti nāca iekšā. Biju iekārtota kā studente 2. slimnīcā. Man bija, kur palikt un ko ēst. Kad slimnīca pajuka un dakteris paziņoja, ka “slimnīca un slimnieki paliek tepat, mēs nevienu nevedīsim. Vienā virzienā ceļi vēl vaļā”, citas meitenes no slimnīcas teica: “Tad jāpaliek.” Es saku: nē, tā nekad nav, ka nevar. Tas man vienmēr bijis skaidrs, ka tāda “nevar” vispār nemaz nav. Saku citiem: es jau nemaz vēl nezinu, kur un kā, bet man jāiet. Iešu tik ilgi, kamēr izkļūšu.

Paņēmu ķiseni, piesēju divas jostas, un tur kā somā visu ko sametu. Man bija vienas tantes Latvijā pašausti svārki, tādi skaisti rūtaini. No seniem laikiem palikuši jājamzābaki. Uzvilku svārkus, apāvu zābakus, ņēmu savu spilvendrānu un devos projām.  Caur mežu līdz ceļam aizgājusi, tiku vienā maizes automobilī. Braucot tajā, bija viens šausmīgs periods, ka visu laiku uz mums šāva bez apstājas. Tālāk man galvenais braucamais bija čigānu kulba ar sakārnējušiem vācu večiem, kuri ratos mani nelaida, bet teica, ka tad, ja protu braukt ar pajūgu, varu nākt. Un es braucu! Biju labi iemācījusies ar mēslu ratiem braukt bērnībā. Tā es, to kulbu kučierējot gana ilgi, iebraucu angļu okupācijas militārajā zonā. Tur vāciešus uzreiz paņēma ciet. Es gudrā veidā biju kopš skolas laikiem saglabājusi jaunatnes Sarkanā Krusta apliecību. Latviski bija rakstīts, neviens tāpat neko nevarēja saprast, tikai to, ka Sarkanais Krusts. Kad es to parādīju, tad – o, Red Cross, ok. Nesūtīja ne uz kādām pārbaudēm un laida mani doties tālāk.

Kā tas bija – būt tur prom, bez pamata, sākot visu no jauna? Kā spējāt pieņemt jaunos izdzīvošanas nosacījumus? Cik viegli vai grūti tas nāca?

Mums skolas laikā bija vesels klubiņš, tāds draugu bars. Karam beidzoties, kaut kādā veidā mēs cits citu sasniedzām un pamazām sabraucām, lai turpinātu studijas. Mūsu lielākā draugu grupiņa izvēlējās Tubingenas universitāti. Šeit bija mani brāļi, un Guntars, mans nākamais vīrs, arī atbrauca. Jāatzīst, ka laimīgā kārtā bijām izvēlējušies universitāti franču zonā, jo  mums bija ļoti liels atbalsts no Francijas valdības. Mūs, Baltijas studentus, pielīdzināja francūžiem, un šie noteikumi bija vienkārši fantastiski.

Mums bija pārtika, kādu pat iedomāties nevarējām. Mēs ļoti amizējāmies vēlākajos gados par to, jo franči kopā ar pārtiku arī vīnu piešķīra, – kāds ēdiens bez vīna baudīšanas pie maltītes?!

Ko studējāt? 

Sākumā turpināju studēt medicīnu, bet tad ātri pārgāju uz zobārstniecību, jo tā bija tuvāk pabeigšanai. Es visu savu mūžu nekad neesmu varējusi atstāt kaut ko pusdarītu.

Tubingenā bija daži franču studenti. Mēs sevišķi tuvu iepazināmies ar vienu, ļoti, ļoti tuvu vēlāko draugu, kuru pārtaisījām gandrīz par latvieti. Pēc studijām, esot prom Marokā, kontaktējāmies ar viņu vēstulēs. Kad izlēmām pārcelties uz Parīzi, tad viņš, protams, mūs uzaicināja ciemos uz le Vezine (ļoti prestižs Parīzes priekšpilsētas rajons – red.).

Kā satuvinājāties ar Guntaru, jūsu nākamo vīru?

Mēs sagājāmies kopā studiju laikā Tubingenas universitātē. Viņš studēja  filozofiju un vēsturi un vienā laidā lasīja grāmatas. Man viņš ļoti imponēja kā tāds speciāls inteliģentais, interesantais un jaunais vīrietis, kas labi izskatījās un bija ļoti amizants, ne tikai gudrs. Vēlāk, visu mūžu esot kopā ar viņu, varēju būt, kāda esmu.

Un kāzas? Kādas tās bija?

Mēs ar Guntaru apprecējāmies Vācijā, Neiburgā. Tas bija šaurā lokā. Vēlāk, kad gaidījām pirmo bērnu, domājām par krustvecākiem. Tā kā apkaimē, kurā dzīvojām, visi bija tikai katoļi, un nebija luterāņu, uzrunājām Guntara labu kolēģi, anglieti Māršliju, kas drīzāk bija protestante, kļūt par krustmāti mūsu dēlam. Viņa to pieņēma ar lielu aizkustinājumu, kura iemeslus mēs tikai vēlāk sapratām. Izrādās, viņa bija ļoti pārtikusi sieviete, kura visu mūžu bija cietusi no tā, ka visi viņai bija draugi tikai viņas naudas dēļ. Viņa zināja, ka mēs dzīvojam Vācijas nostūrī un mums nekāda sakara ar Angliju nav, un arī nojausmas par viņas mantību. Viņai bija šis saviļņojums, jo mēs viņu bijām izvēlējušies kā ģimenes locekli viņas pašas dēļ, ne naudas. Viņa bija viena ļoti interesanta un inteliģenta personība, kura vēlākajos gados ļoti daudz rūpējās par mūsu bērniem un kļuva par tuvu draugu.

Kā radās iespēja doties uz Maroku?

Tā bija laba darba iespēja Atlasa piekalnē. Vasarā tur bija ļoti karsts laiks, bet mans dēls vēl ļoti mazs bija, tikai 2–3 mēneši. Vietējais dakteris teica, ka tiem bērniem, kas dzimuši ārpus Marokas, Eiropā, ir citi gēni un cits organisms, un, ja jūs redzat, ka viņš sāk svīst, tad ātri automobilī iekšā un uz jūrmalu. Man to nevajadzēja divreiz teikt, es tūlīt ielecu automobilī un braucu uz pludmali. Aizbraucu uz pludmali un sameklēju vīram darbu pie amerikāņiem lielā firmā. Tā pārcēlāmies uz Rabatu.  

Jūs devāties uz Rabatu meklēt vīram darbu?

Es vienkārši gāju un runāju. Biju smaidīga un laipna.  Protams, šādās sarunās vajag redzēt un saprast, kā ar kuru cilvēku runāt. Ir liela atšķirība, vai tu runā skaļi, uzbāzīgi, vai ļoti mierīgi. Tā ir tāda liela saprašana, vienas receptes nav. Katrā ziņā es viņam darbu atradu.

Tad pēkšņi man bija lielais pārsteigums! Dakteris man saka: “Apsveicu, apsveicu jūs atkal esat stāvoklī!” Es pilnīgās šausmās, jo dēliņš tikai 3 mēnešus vecs un man jau nāk nākamais bērns. Tā bija, ka man abi bērni dzimuši vienā gadā – viens janvārī un otrs decembrī.

Kāda bija dzīve Marokā, vietā ar tik atšķirīgu kultūru? 

Man lielas darīšanas ar marokāņiem nebija, man bija vairāk darīšanu ar amerikāņu firmu, tās darbiniekiem. Bet marokāņi, ar kuriem man bija daudz darīšanu, bija auklītes, un tās bija brīnišķīgas. Piemēram, viena no auklītēm pēc manas meitiņas piedzimšanas man saka: “Lūdzu, lūdzu, nopērciet vienu melnu kaklarotiņu viņai!” Es jautāju, kāpēc, un viņa man atbild, ka meitiņa tā jau ir ļoti blonda, gan jau viņa kādreiz kļūs melna arī, lai tikai neuztraucoties. Melnas krellītes Ingrīdai bija, un viņa novalkāja tās divdesmit gadus, un man tās vēl aizvien ir vienā kastītē.

Cik ilgi nodzīvojāt Marokā?

Apmēram četrus gadus. Pirms braucām prom uz Franciju, Guntars un es bijām izdomājuši, ka es varu aizbraukt ar bērniem pāri jūrai uz Spāniju, lai atpūstos vasarā no pārāk lielā karstuma. Tā es viena pati ar diviem maziem bērniem devos uz Spāniju, jo Guntaram vajadzēja palikt darbā strādāt. Tajā vislabākajā hotelī, kurā es Spānijā paliku, nakts maksāja vienu dolāru! Tas viss, protams, bija tajos juku laikos, kad tā nauda nekur nebija tāda jēdzīga. Noteikti bija cilvēki, kuri droši vien mācēja tajos laikos diezgan negodīgas lietas kārtot, bet mūs tas neskāra.

Un tad ceļi jūs atveda uz Parīzi?

Mēs ieradāmies Vezinē, bērni vēl bija pamazi.  Ingrīda ieskrēja mājā no dārza, kurā mēs bijām, un izbijusies teica: “Māmiņ, dārzā ir viena sieviete, kas runā tā, kā mēs!”  Pēc viņas prāta, mūsu latviešu valoda bija absolūtais kods tikai mūsu starpā. Tā bija viena ļoti brīnišķīga latviešu dāma, kas bija precējusies 20. gados ar franču militāro atašeju. Atceros, kā viņa teica, ka pēc pirmās tikšanās, kad bijā stundām runājušās, viņai vakarā esot sāpējuši vaigi. Jo izrādās, ka latviešu valodā lieto citus muskuļus nekā franču.

Un tad sekoja garie gadi kopīgajā naftas un gāzes biznesā. Kā tas sākās?

Tas bija diezgan ilgs periods. Tur jau atkal gandrīz vajag filmu vai romānu uztaisīt! Mēs bijām atbraukuši un kādu laiku jau mēģinājām atrast tādu darbu Guntaram, kas būtu interesants.  Viens no maniem draugiem, ar kuru bijām Franču licejā kopā mācījušies, – Harijs Plūcis, kad padzirdēja, ka iebraukuši, zvanīja. Viņš saprata, ka vajag labam čomam izlīdzēt, un saka: “Man ir viens eļļas magnāts, kas noteikti būtu labs tavam vīram, kurš ķīmiju studējis.” Tā viņš sāka strādāt šajā jaunajā, pēc kara atvērtajā naftas un gāzes biznesā.  Pamazām no vienkāršas strādāšanas kļuva par firmas darbinieku un pašās beigās nopirka visu firmu. Tur es viņam ļoti palīdzēju. Braucu līdzi uz Vāciju, Itāliju, Holandi. Es braukāju visur līdzi, un biju tas laipnais, smaidīgais piedēklis no sākuma, kas padarīja tās tikšanās omulīgas un mazāk pelēkas. Zinu, ka daudziem bija pārsteigums, ka runāju daudzās valodās – franču, angļu un vācu! Tik ātri no vienas valodas uz otru, trešo, kādreiz sametās, ka sāk runāt vāciski ar angļiem...

Jūsu vīram bizness esot tik labi padevies, arī pateicoties Jūsu līdzdalībai.  Kā bija būt blakus vīram un atbalstīt viņu šajā tik vīrišķīgajā industrijā?

Viens no daudzajiem Amerikas biznesa partneriem, ar ko Guntaram labi padevās bizness, reiz teica: “Everything being equal, but I do business with my friends!” (Pie vienādiem nosacījumiem es veidoju biznesu ar draugiem – red.) To mēs abi darījām, un abi arī mācējām. Mans pienākums bija radīt šo drauga sajūtu – uzņemšanu un attieksmi.

Viens, ko nevar noliegt, – man dzīvē bija atbalsts, īstais vīrietis. Vienmēr rādīju viņam, ko varu izdarīt un ko varu nokārtot. Man vienmēr bija teiciens: es varu.

Bija tā, ka viņš man piezvana no pilsētas un saka: “Klausies... man te ir pieci vai citreiz pat piecpadsmit baigi svarīgie naftas veči – vai mēs varētu viņus vakariņās ieaicināt?” Es ne brīdi nedomāju un saku: “Nu, protams, ka varam! Cikos?” Un šie nāk, un es vienmēr ar smaidu un saku, ka esmu tik priecīga viņus satikt. Visi tie onkuļi bija tik ļoti priecīgi, jo kuram tad nepatīk, ja viņu kādās mājās silti sagaida?!

Arī biznesa darījumos iesaistījāties?

Mana darbošanās bija asistēt un klausīties sarunas. Bieži vien varēju noķert tās nianses labāk par vīru. Tāpēc biju klāt un vēroju. Pēc tam pārrunājām.

Guntars attieksmē pret saviem darbiniekiem bija fantastisks. Visa firma bija viena vienīga ģimene. Tā arī tika uzskatīts.

Tajā laikā sadraudzējāties ar kādiem no biznesa partneriem tuvāk un kļuvāt par draugiem?

Jā. Viena tāda ģimene, kas mums bija un ir draugi un kuru mazbērni mums joprojām raksta, ir Zink. Viņi bija no Amerikas dienvidiem. Bagātnieki, bet dzīvoja vienkārši. Sieva Mērija ticēja atdzimšanai un viņai šķita, ka es esmu viņas māsasmeita. Lūk, tāpēc viņa ar mani īpaši sirsnīga bija.

Bija gadījums, kad aizbraucām pie viņiem ciemos, sēžam pie viņas viesistabā, un viņa jautā man: “Vai tu gribētu paspēlēties ar dimantiem?” Es saku: “Kāpēc ne?”  Tad juvelieris atnāca un izbēra mūsu priekšā uz paklāja visādus lielus un lielākus dimantus. Viņa teica: “I like carbons!” (Man patīk dimanti – red.). Tad pēkšņi kāds zvana, un mana draudzene tik paspēj ātri pateikt “pag, pag”, parauj tepiķi augšā un visu sašķūrē zem tā apakšā. Kad viesi atkal prom, atnāca juvelieris un visu aiznesa.

Vēl viņai patika Ķīnas porcelāns. Viņa to lietoja ikdienā. Reiz viņa nopirka lielu bļodu un pārdevējam uzreiz teica, ka tā ļoti labi derēs, kad meistari nāks pusdienās, lai krāsnī ēdienu uzceptu. Pārdevējs izmisis izsaucās: “Kundze, krāsnī?!”, un viņa tik mierīgi atteikusi: “Jā, jā! Tieši priekš tā ir taisīti un ļoti labi tam der.” 

Kādas vērtības centāties bērnos ieaudzināt? 

Uzvedību un cieņu vienam pret otru. Guntars arī to visu ļoti uzmanīja. Ar bērniem ir tā, ka viņi nekad nedrīkst izlaisties. Viņi to skatās arī no vecākiem. Ja vecāki ir strādīgi un darbīgi, arī bērni to iemācās. Viņiem jāredz, ka darbs nav tikai darbs, tas ir arī viens liels gandarījums. Par to, ka tev labi izdodas, ka tu vari. Gandarījums ir svarīgs. Vienmēr var atrast, kur savu roku pielikt. Un, tiekoties ar cilvēkiem, savu pieskārienu var iedot. Ja tā neskatās, tad tā dzīve, manuprāt, kļūst samērā pelēka un tukša.

Kā bērni satika savā starpā?

Bērniem jau bija patīkami, ka viņi gandrīz kā dvīņi. Jānis tāds stingrais vienmēr bijis. Par visu atbildīgs. Ingrīda ir citāda. Visu mūžu viņi vienmēr turējušies kopā. Labi, ka meita aizbrauca uz Ameriku, vismaz varēja apprecēties.

Vai palika laiks bērniem starp biznesa ceļojumiem? 

Es brīvo laiku pavadīju ar bērniem, jo biju mājās. Un mājas bija vieta, kas mutuļoja  no cilvēkiem. Bērni to redzēja. Mēs bieži, braucot uz Ameriku pie partnerfirmām, ņēmām bērnus līdzi. Viņi bija ļoti pieraduši būt kopā ar mums, būt pacietīgiem un pieklājīgiem.

Kad mans dēls Jānis mācījās licejā, viņš vasarās brauca strādāt, jo manam vīram bija uzskats, ka jāsāk strādāt, jau mācoties. Lai lietas saprot. Viņš vienu vasaru bija ārkārtīgi lepns, ka varējis par sapelnīto naudu nopirkt pavecu Volkswagen. Nu tā nopirkšana bija tāda nosacīta, jo lielāko daļu pielikām mēs, viņam nezinot. Viņam bija ļoti liels lepnums, ka viņš ir strādājis un pelnījis. Tas bija tāds audzināšanas princips – ja tu labi dari un piepūlies, tad jau tas tomēr atspoguļojas kādā rezultātā.

Vai jūs apzināti uzturējāt ģimenes kopības garu?  

Mani bērni brīnumainā kārtā bija ļoti latviski, kaut gāja franču skolā un visi viņu draugi bija franči. Centāmies izkārtot tā, ka svētdienās pusdienas visa ģimene ēd kopā obligāti, arī ikdienā vismaz vienu maltīti. Lai nav tā, ka bērni nezina, kā vecākiem klājas, un otrādi. Mums ļoti labi izdevās ar bērniem to dabisko saiti uzturēt.  

Man meita tagad ir precējusies un prom Amerikā, diemžēl. Tur arī nākamo vīru sastapa. Viņš ir jauks, bet viņa ir prom tālu Amerikā. Viņa ir laimīga.

Dēls Jānis gan ir šeit. Viņš apprecēja vienu no Bodlēru ģimenes atvasēm. Franči ārkārtīgi nopietni skatās uz ģimenēm, kurās viņu bērni ieprecas, vismaz aristokrātija.  

Vai arī pašreiz vēl ir kādas ģimenes kopējās tradīcijas?  

Jā! Mēs visi esam kopā Ziemassvētkos un arī Jāņos, jo mūsu dēls taču ir Jānis. Kādreiz vēl arī cenšamies Lieldienās satikties. Bet Ziemassvētkos noteikti, un tad visi sabrauc te uz mājām Le Vezinē. Mēs sanākam paprāva saime, teju divdesmit cilvēki.  

Kas jūsu bērniem ir Latvija?

Ha, ha. Bērniem Latvija protams ir. Abiem. Dēls ir absolūts francūzis ar savu franču sievu un saviem bērniem un franču mazbērniem. Un meitas, kas apprecējās ar amerikāni, dēli, protams, ir amerikāņi. Bet tomēr ir Latviju cienošas attiecības. Mans dēls saka: “Es esmu francūzis, bet latviešu izcelsmes.” Tāpat ir ar manu meitu.  Abi divi ļoti labi runāja latviski, bet pamazām visas skolas, draugi, universitātes un darbi ir aizgājuši tagad citās valodās. Es joprojām ar viņiem runāju latviski. Vienkārši principā.

Jūsu laimīgā kopdzīve 70 gadu garumā arī ir apbrīnas vērta! Vīrs līdz mūža galam neesot pārstājis teikt, ka ir jūsos iemīlējies. Kāds ir noslēpums vilkmes saglabāšanai starp diviem tik ilgi?

Ļoti liela mīlestība un tā spēle iepretim viņam. Jo es visu mūžu arī gribēju viņam patikt. Abos veidos – fiziski un garīgi. Es rūpējos par savu izskatu, lai es būtu patīkama. Viņš to sajuta un novērtēja.  Man vienmēr bija ļoti smuka naktsveļa un rītakleitiņas, dārgākas nekā manas kleitas. Es vienmēr saķemmējos, drusku uzkrāsoju lūpas un viegli iesmaržojos, pirms tikāmies. Viņš jau arī zināja, ka vienmēr esmu saposusies. Viņš to vienmēr pamanīja un novērtēja, ka daru to viņam. Varbūt tur tas noslēpums. Ne tikai dzīvot kopā, bet būt domu apmaiņai un cieņai, bet arī šai interesei vienam pret otru.

Viņš katru rītu mani nobučoja, arī tad, kad dzīvojām atsevišķās istabās. Katru vakaru. Vienmēr.

Guntaram piemita seksapīls. Tas no viņa staroja. Viņš visu mūžu bija ļoti patīkams un pievilcīgs. Līdz pašām beigām. Vakarā, pirms viņš nomira, mēs te abi dārzā sēdējām un priecājāmies par rozēm.

Jūsu vīrs kā elegants kungs noteikti piesaistīja apkārtējo sieviešu uzmanību. Vai tas lika būt uzmanīgai? 

Zināt, cilvēki tomēr jūt, ka tajās attiecībās tev ir iespēja kaut ko vairāk veidot vai nē. Un to vīrieši vienmēr labi jūt attiecībā uz sievietēm, vai var tur kādas attiecības izveidoties vai nē.

 Šajā gudrībā šo to esmu no francūzietēm aizguvusi. Viņām gadsimtiem ir bijusi liela nozīme laulībām, attiecībām. Bet, jā, es viņu tiešām ļoti uzpasēju. Reiz viena sekretāre, tāda smuka, blonda meitene... Ļoti laba sekretāre. Bet es atnāku uz biroju, ieeju Guntara kabinetā, un viņa tieši dod kaut kādus papīrus parakstīt. Pieliekusies. Es tā skatos... nu, kārtīgs dekoltē. Kad viņa aizgāja, es vīram teicu: “Šitā ilgi te nepaliks.” Un tā arī notika. Izkārtoju, ka viņu aizmainīja prom. Mierīgi.

Kā jūtat sevi – vairāk kā latviete vai francūziete?

Nekad neesmu bijusi francūziete. Drīzāk latviešu sieviete. Mēs esam spējušas saglabāt savas personības. Es domāju, ka latviešu sievietes ir unikālas. Atšķirīgas. Tas aizsākās ar mūsu vecvecmammām. Viņas kā sievas nebija kalponītes, bet gan saimniecības saimnieces. Tas bija liels vārds. Viņām bija klēts atslēga. Viņas ekonomisko pusi kontrolēja. Tādā sakarā tā cienība vienam pret otru ir bijusi, nevis pazemība. Zinu, ka mana vecāmāte, mana māte un arī es pati ļoti savu vīru cienīju, un viņš mani arī. Tā ir.

Arī tagad tā būtu jābūt, ka vīrs sēž galda galā un tiek godāts, bet atslēgas ir pie sievas. Mums valstī ir bijušas daudzas svarīgas un izdarīgas sievietes. Mans vīrs dievināja latviešu sievietes.

Francūžiem  ģimenē pēc senajām tradīcijām bija ļoti liela nozīme, tāda aizmuguriska, slepena. Viņas zināja, kā vīriešus neuzkrītoši vadīt un izmantot. Tas bija abiem izdevīgi. Viņas attiecībā uz vīriešiem ir diezgan gudras. Viņas zina, ka vīriešiem vienmēr vajag godu atstāt. Tas ir vienmēr kā gandrīz pie austrumniekiem. Nevajag godu atņemt. Darīt tā, ka cilvēks to nepamana vai viņam patīk, ir gudra atšķirība.

Ko varam mācīties no francūzietēm?

Francūzietes patiesībā ir ļoti prātīgas, ļoti uzmanīgas. Viņas savus vīrus, manuprāt, briesmīgi glabā. Tas, manuprāt, latvietei būtu bijis gandrīz apkaunojoši. Man ir bijusi tāda situācija, ka nākamajā dienā pēc uzņemšanas manās mājās man kāda francūziete gados zvana un izsaka tādu kā izbrīnu vai pārmetumu, ka viesībās bijušas divas jaunas dāmas. Kā es tā viņas ieaicinājusi, vai par savu vīru neuztraucoties. Tādas nevarot ielūgt. Bet es tik un tā to darīju. Mums mājās vienmēr bija gaiša un priecīga atmosfēra, un beigu beigās to garu var tomēr noorganizēt tādu, lai nebūtu pārpratumu. Tas man vienmēr izdevās. Man nekad nav bijis sajūtas, ka es kādiem cilvēkiem esmu radījusi nevēlamas situācijas.

Bet tas, ko noteikti var un vajag mācīties no francūzietēm, ir tas, ka viņas ir ļoti prātīgas. Amerikānietes – pilnīgi pretēji – ja kaut kas samisējas laulībā, paziņo, ka jāšķiras. Francūzietes nē. Viņas kaut ko neredz, kaut ko piedod un ģimeni satur.  

Kā tikāt pieņemti un atzīti franču sabiedrībā, kas no malas izskatās ne vien aristokrātiska, bet arī snobiska? Ar ko spējāt viņos nošarmēt?

Es nezinu, mums tas bija ļoti viegli. Pirmkārt, mācējām spēlēt sarunu veidošanas spēli, Tu padomā, ko gribi panākt un kas būtu jāsaka, lai to panāktu. Un tu saki tik, cik vajag, un kaut ko noklusē, daudz noklusē…  Tad, protams, vajag lietot pēc iespējas glītu valodu. Arī glīti ģērbties.

Kā nonācāt diplomātijā?

Es jau kopš 1989. gada ļoti daudz rūpējos par Francijas un Latvijas attiecībām.  Savu darbu Francijā sāku veikt bez nekādiem tituliem kā tāds Latvijas draugu grupas pārstāvis. Toreiz bija dažādas darba grupas parlamentos un senātā Francijā, Baltijas valstu atbalstu grupās. Es tajās aktīvi piedalījos kopā ar lietuviešu kolēģi. Nonākšana diplomātijā notika pamazām. Visi tie laiki ir bijuši tādi pilni krāsainības, izdarības un veiksmes.

Kad bija pirmā Francijas oficiālā vizīte Latvijā, jūsu noorganizēta?

Ārkārtīgi svarīga Latvijai bija Miterāna ierašanās tik ātri kā pirmajam lielam valstsvīram, jo tajos laikos Francija tiešām Eiropā tika augsti atzīta.

Pati pirmā oficiālā vizīte bija 1990. gada 28.–29. augustā; brīdī, kad sabruka sovjetu sistēma, uz Latviju atbrauca Francijas ārlietu ministrs. Tas bija arī brīdis, kad pieņēma galīgo lēmumu par manis kļūšanu par vēstnieci. Kad bijām ar Francijas ārlietu ministru un tā brīža ārlietu ministru Jāni Jurkānu pie Brīvības pieminekļa, viņš teica: “Ā, jūs zināt, tur, tajā mājā, pāri ielai, kādreiz bija Francijas vēstniecība. Tā tagad ir atbrīvota, krievi tagad ir jau projām ārā no tās. Un jūs atkal to varat dabūt atpakaļ. Francijas ministrs par to bija ārkārtīgā sajūsmā. Un es teicu: “Jā, es atceros, ka tur bija Francijas vēstniecība, jo manam tēvam bija Franču ordenis, kā dēļ viņš tika aicināts uz lielām pieņemšanām un es labprāt kā meitene gāju skatīties dāmu skaistās kleitas.” Ministrs nosmējās, un Jurkāns turpināja: “Šī persona būs mūsu jaunais vēstnieks!”, un franču ministrs mani ļoti apsveica. Katrā ziņā tas bija pats pirmais oficiālais pasākums.

1991. gadā kļuvāt par pirmo Latvijas vēstnieci Francijā un īsā laikā spējāt panākt Fransuā Miterāna vizīti Latvijā, kas paātrināja Latvijas neatkarības atzīšanas procesu. Kā jums tas izdevās?

Es nebiju viņu satikusi pirms manas akreditācijas, tikai kādās lielākās grupās. Bet tad, kad mani iecēla par vēstnieci, pirmajā tikšanās reizē viņam ļoti patika tas, ka teicu, ka neesmu oficiāla diplomāte, bet Latvijas valdības iecelta ārpus ierastā koda, jo diplomātu mums ir ļoti maz. Miterāns tūdaļ teica: „Tas man daudz labāk patīk.” Lai gan man neviens nebija lūdzis un atļāvis viņu ielūgt uz Rīgu, turklāt valsts jau tā, pa īstam, vēl nemaz nebija izveidota, taču dūšas man pietika, un es teicu, ka mēs ļoti cienām Franciju un es vēlos viņu ielūgt apskatīt mūsu zemi.

Tas Miterānam tik ļoti patika, ka viņš tūdaļ uzsauca savam ārlietu ministram: „Klausies, mēs braucam!” Vienkārši fantastiski! Tā viņš atbrauca kā pirmais valsts vadītājs valsts vizītē uz Latviju.”

Latvijā Francijas prezidents paziņoja, ka Sarkanajai armijai tūdaļ ir jāiziet no brīvas un neatkarīgas valsts. Francijas prezidenta vizīte Latvijā bija ļoti svarīga, un viņš ārkārtīgi uzsvēra to, ka svešām armijām ir jāatstāj mūsu zeme, Latvijas teritorija, tas bija viņa kategorisks pieprasījums, ka sovjetu armijai ir jāatstāj mūsu zeme! Tiktāl viss bija labi.  Pieņemšanas rīkošana bija gan ļoti amizanta. 

Atklājiet mums Fransuā Miterāna pieņemšanas aizkulises, kas bija nogājis greizi? 

Mums visu vajadzēja no nulles izveidot. Par tiem laikiem runājot, ir svarīgi saprast, ka nebija Rīgā parastu lietu. Atceros, ka ar milzīgu koferi stiepu tualetes papīrus uz Miterānam paredzēto rezidences vietu Maikapara namā, jo nekur nebija. Arī dvieļus, jo vienkrāsainu dvieļu nekur nebija. To tagad jau vairs bērni nemaz nevar iedomāties, ka tā var būt!

Pusdienu ēdienkarte francūžiem bija pilnīgas briesmas. Francūži pusdienās nekad neēd zupu. Arī cūkgaļu, iecepta olā un rīvmaizē, nav iespējams viņiem dot ēst. Es atceros, tas notika Senātā, bija visādi valstsvīri un cilvēki, es teicu: “Nē, nē!” Sēdēju pie maza galdiņa ar lielu zīmuli un pārsvītroju visam pāri un teicu, ka tagad pa jaunam! Teicu, sāksim ar nožāvētu lasi un uztaisīsim tādas trīsstūrainas tūtiņas, un no tūtiņām izbirs tādi sarkanā laša ikriņi. Pasniegsim klāt vienu glāzīti šņabja. Tad pamatēdienā mēs pasniedzām filet mignon – vērša gaļas fileju, viegli izceptu. Tā manas pusdienas iznāca fantastiskas! Atminos, ka franči izbolītām acīm vērās uz mazo šņabja glāzīti, bet visi dzēra, un visiem ļoti garšoja!

Jūsu privātā pieredze un kontakti līdzēja atgūt Francijā noglabāto Latvijas zeltu?

Jā, biju personiski pazīstama ar Francijas Bankas direktoru de Larossiere kungu, īstu aristokrātu, ļoti cienījamu vīru. Mani un Guntaru ar viņu saistīja draudzīgas attiecības. Tiekoties ar viņu, pēc sarunām bijām sapratuši, ka franči ļoti lepojas ar to, ka mūsu zeltu nav atdevuši sovjetiem. Kad mani, Latvijas valsts pārstāvi, ieveda Francijas Bankas milzīgajos pagrabos, es savām acīm varēju to aplūkot. Ar lupu, ko man iedeva, varēju izlasīt visus pierakstus un datumus, kad tie zelta gabali nopirkti un reģistrēti. Netrūka nevienas monētas. Tās bija neizstāstāmas emocijas!

Jūs diplomātiskās karjeras laikā spējāt pavērt savā priekšā durvis, ko daudziem atvērt nebija pa spēkam. Kas jums palīdzēja to paveikt?

Es zināju “kodus”, jo visa mana pieredze bija veidojusies franču garā. Es zināju, kādā veidā uzvesties, ko teikt vai neteikt un kā ģērbties. Mums abiem ar Guntaru bija prāvs kontaktu loks. Un man ir dūša darīt. Francijas ārlietu ministram es ārkārtīgi patiku, vienmēr bija ļoti pretimnākošs. Tajā laikā vēl biju tā šarmantā sieviete un jau savos gados, varbūt arī tas deva savu vieglumu, kāpēc diplomātiskajā dienestā tiešām labi klājās. Man bija viegla tā situācija, jo es jutos... tāda pietiekami veca – nu, piedzīvojusi sieviete, kurai turklāt arī vīrs mājās. Visiem bija prieks ar mani tikties.

Kas bija jūsu padomdevēji un balsts, diplomātisko darbību uzsākot?

Protams, Guntars, mans vīrs. Viņš man bija milzīgs atspaids. Mēs ar viņu spriedām un domājām vienā laidā.

Viņš pašos pirmajos Latvijas atjaunošanas gados bija ļoti  nozīmīgs ne tikai man kā diplomātei palīgs, bet viņš rakstīja Latvijai galvenos rakstus franču valodā, kas bija jāsūta no Rīgas uz Parīzi. Tur būtiska bija ne tikai pati franču valoda, bet arī tas veids, kā!

Jūs diplomātijā iesaistījāties laikā, kad tā veidojās no nulles, politiķiem nebija zināšanu un pieredzes, un priekšrakstu. Jums vienlaikus viņi arī bija zināmā mērā jāskolo, jāvirza?  

Nevar teikt, ka mūsu politiķus virzīju. Bet tajās pārrunās pirms vizītēm, tikšanās, es gan centos sarunu virzīt tā, lai viņiem pašiem rodas doma, kā būtu jāuzvedas vai kā būtu jādomā  kādā punktā. Un vienu centos ļoti panākt – lai saprot, ka jābūt iecietīgiem un otram savu gudrību nevajag uzspiest.

Tādus mazus padomus par uzvedību teicu. Bet, zināt, latviešu cilvēki patiesībā ir uzmanīgi, nav skaļi un uzbāzīgi, tā kā viņiem ir viegli pieskaņoties pamazām tādai uzvedībai, kas būtu pieņemama visiem.

Jūs bijāt vēstniece trijās valstīs. Vai attiecību veidošana šajās valstīs bija dažāda?

Tās attiecības ar visiem tiem augstās pozīcijās esošajiem vīriešiem bija tiešām interesantas. Ne tikai Francijā, bet arī Portugālē un Spānijā. Portugāles prezidents Suarešs kļuva mums par ģimenes draugu, arī ar Spānijas karali man bija ļoti labas attiecības. Širaku pazinām jau ļoti sen.

Vienmēr visus valstsvīrus un diplomātus esmu aicinājusi pie mums uz Latviju. Tiklīdz viņus varēja iepazīstināt ar mūsu zemi, viņiem atvērās acis! Pilnīgi cita domāšana un zināšana. Jo mēs varējām sevi parādīt, aizvest uz operu, muzejiem! Parādīt, ka esam viena bagāta, kulturāla tauta.

Skatoties uz Latviju no ārpuses, kā jums šķiet, ko nedarām pietiekami?

Mums uz priekšdienām ir jāturpina mudināt savu jaunatni un pašiem sevi vienmēr atcerēties, ka viss ir jādara labi. Vienalga, kurā virzienā tu strādā, mēģini to izdarīt pēc iespējas labāk. Ir ļoti svarīgi pieaugt politiskajā ziņā, jo pagaidām domāju, ka politiskajā ziņā pietrūkst darīšanas. Mums vajadzētu vienmēr atcerēties – lai tu tā labi stāvētu uz savām kājām, tev tomēr tā zemīte ir jātur godā un jāmēģina nostiprināt visādā veidā!

Ir sajūta, ka būt diplomātei ir bijis jūsu dzīves aicinājums?!

Būšana par diplomāti, kura man bija tikai vēlajā dzīvē, kad man bija teju 70 gadi, man būtu imponējusi arī senajos laikos jaunībā. Mēģināt kārtot ar svešiniekiem Latvijas lietas un Latvijas lepnumu. 

Kas, jūsuprāt, ir labs valstsvīrs? 

Valstsvīrs ir personība, goda cilvēks, kam ir vīzija un doma par priekšdienām, kam ir vēriens, kurš ir ar pārliecību un kurš mīl savu zemi, kurš grib cīnīties un darīt, un kam arī ir dotības to varēt.

Kad ministram Meierovicam (pirmajam Latvijas ārlietu ministram Zigfrīdam Annam Meierovicam – red.) Francijā bija prasījuši: “Jums nav ne naftas, nekā, no kā jūs dzīvosiet?”, viņš atbildējis: „Mēs strādāsim!” Un mēs strādājām, varbūt toreiz drusku vairāk nekā tagad, bet mēs arī joprojām mākam strādāt un lietas darīt.

Kā Latvijā mums ir ar valstsvīriem?

Atceros, ka pirms daudziem gadiem, kad biju norūpējusies par vēlēšanām Latvijā, viens no lielajiem franču ministriem man jautāja: „Vai jums ir pieci valstsvīri?” Padomāju un atbildēju: „Nu, piecus varbūt es varētu saskaitīt” Viņš sacīja: „Nu, ja jūs varat piecus saskaitīt, tad esat zirgā. Vairāk nemaz nevajag, ja ir pieci patiesi domājoši cilvēki.” Bet man gan kādreiz liekas – nu, nez, vai ir tie pieci.”

Pašreiz mums piecas personības ir noteikti. Jo pēdējās vēlēšanas izveidojušas ārkārtīgi stabilu valdību. Pašreizējā valdība ir stabilāka nekā daudzās valstīs Eiropā. Ir tikai jācenšas noturēt mūsu valsti līdzsvarā, lai tas būtu cienīgi visai tautai un Eiropai.  

Kā varam sevi un viens otru sapurināt?

Ir ļoti svarīgi, ka jauno paaudzi māca ar apziņu, ka nepietiek ar to, ka Latvija tagad ir atkal uz savām kājām nostājusies un Eiropas sastāvā, un tas ir iekalts! Nu nav viss! Katram ir jādomā, kā savu valsti stiprināt, kā pašam tajā piedalīties.

Kas mums, latviešiem,  ir labāks nekā frančiem?

Mēs esam tādi cilvēki, kas tiešām māk lietas izkārtot. Viena liela franču personība nesen ļoti apbrīnoja mūsu Dziesmusvētkus, jo francūžiem tas ir absolūti kaut kas neiespējams – tādu organizāciju izveidot, kur tiešām cilvēkiem ir, ar ko atbraukt, kur palikt, ko ēst tūkstošiem cilvēku. Tas, ka viss tiek saorganizēts un notiek ar tādu emocionālo pacilājumu, ka beigu beigās dziedādami brauc mājās ar tramvajiem. Tas frančiem ir neiedomājami! Mēs mākam, un mēs varam organizēties!

Kā esat spējusi tik ilgi būt pozitīva un atvērta pret cilvēkiem?

Tur nekā speciāla nav. Es vienkārši cilvēkus mīlu. Es cenšos saskatīt katrā cilvēkā kaut ko labu! Klausīties un klausīties, un mēģināt saprast.

Ko jūs gribētu saņemt dāvanā savā 100. dzimšanas dienā? 

Man dāvanu nevajag. Sevišķi tagadējā vecumā nekā nevajag. Man mīļākā dāvana bija, ja mans vīrs no rīta ienāca istabā ar vienu sarkanu rozi un nobučoja mani, un teica: “Labrīt, labrīt, uz jauno nākamo gadiņu!” Vienīgās lielās viesības, ko nosvinējām, bija Guntara 85 gadu jubileja. Tās bija lielas viesības. Mēs nakts vidū tādā vecumā vēl dejojām. Tās bija skaistas.