Personības

Būt laimīgai, lai kas apkārt notiktu

Inteliģenta, stipra, skaista un neatkarīga. Fotogrāfe un studijas Koshumm dibinātāja Liāna Brūvere ir perfekts mūsdienu sievietes iemiesojums. Pirms pieciem gadiem viņa radikāli mainīja dzīvi, pametot veiksmīgu karjeru banku sektorā un pilnībā nododoties radošai profesijai. Par savu misiju fotomākslā Liāna uzskata sievietes skaistuma iekšējās būtības atklāsmi.

Kas rosināja lēmumu radikāli mainīt dzīves kursu? Ar kādām grūtībām saskārāties pārmaiņu ceļā?

Manā gadījumā lēmuma pieņemšana bija kā sitiens ar āmuru pa galvu. Ja nesaproti mierīgi un pa labam, dzīve dos tādu stimulu, ka gribot negribot nāksies pārskatīt savas vērtības. Kad jaunākajai meitai bija nepilns gads, biju neaizstājama darbiniece ļoti atbildīgā amatā un strādāju no mājām. Bērnu pieskatīja aukle, un visi bija apmierināti. Тā varēja turpināties, bet viss mainījās vienā dienā. Мēs nokļuvām bērnu slimnīcā, un ārsts tūlīt nosūtīja mūs uz onkoloģijas nodaļu. Meitai bija liels veidojums galvā, un visi mediķi runāja par vēzi. Tādā brīdī, ja esi ilgi prātojis, vai tev vajag strādāt vai labāk vairāk laika veltīt ģimenei, lēmums tiek pieņemts automātiski. Skaidri redzēju savas prioritātes un, kad tas notika, tūlīt zināju, ka iešu prom no bankas, bet tālāk... lai nāk, kas nākdams. Pēdīgi viss beidzās laimīgi – par brīnumu ārstiem meitai nebija audzējs, bet tas pilnībā mainīja manu dzīvi.

Vai mani biedē pārmaiņas? Jā, ja izšķiries par tām mierīgos apstākļos un tevi gaida kaut kas liels un nezināms. Bet situācijā, kad dominē citas bailes, lēmumu pieņemt ir ļoti viegli, kaut gan manā stāstā tas notika ar lielu novēlošanos…

Kāpēc tieši fotogrāfija? Ar ko jūs saistīja šī māksla?

Fotogrāfija interesēja mani jau kopš bērnības, mani saistīja vecie, nekam nederīgie filmiņu fotoaparāti, kas stāvēja mājās. Kolīdz sāku strādāt un man parādījās pirmā nauda, nopirku labu fotoaparātu. Мan vienkārši ļoti patika fiksēt īpašus momentus, noskaņojumu, nianses. Tolaik fotogrāfija bija tieši noskaņojuma nodarbe.

Kad aizgāju no bankas, radās izteikta vēlme darīt kaut ko savu, negribēju vienkārši sēdēt mājās. Sievietes ir ļoti atšķirīgas: dažām mājas dzīve apmierina visas vajadzības un sniedz fantastisku pilnestības izjūtu, bet man ir ļoti svarīgi realizēt sevi citās dzīves jomās. Fotogrāfija sākās ar eksperimentu, bet jau pašā sākumā sapratu, ka vislabāk man patīk uzņemt tieši sieviešu portretus, un tālāk viss attīstījās viegli. Мan paveicās, ka varēju nedzīties pēc peļņas, bet mierīgi pētīt, domāt, kas mani saista, ko gribu darīt. Kādus vērtīgus un kvalitatīvus pakalpojumus un produktus varu piedāvāt, ko darīt, lai katra pie manis atnākusī sieviete saņemtu pietiekami daudz uzmanības. Pēc laba laika tas viss izvērtās par pilnvērtīgu darbu.

«Videi jābūt koptai, skaistai, piesātinātai ar dvēseli un pareizu enerģiju. Tas, cik mēs no tās iegūsim, atkarīgs, ko un cik daudz tajā ieguldīsim, ar kādu mīlestību to veidosim.»

Jūs bieži runājat par sievietes skaistuma dziļākās būtības atklāšanu. Ko tas nozīmē?

No vienas puses, tas ir ļoti apjomīgs jautājums, no otras – ļoti vienkāršs. Lai nu kā, es ticu: mēs visas zinām, ka esam fantastiskas sievietes. Мēs esam brīnišķīgas un skaistas. Tomēr katrai ir negatīva pieredze, kas laika gaitā uzkrājas un dzēš ticību sev un savai sievišķībai. Man šķiet, ka fotomāksla ir viena no iespējām dot sievietei telpu un vietu, kur viņa justos tik pārliecināta par sevi, ka izlaistu ārā savas izjūtas. Šajā brīdī sieviete ir tik skaista, ka viņas enerģija baro visus apkārtējos. Ja fotosesijas laikā izdodas to panākt, tā ir lielākā balva man kā fotogrāfei un prieks pašai modelei.

Sievietes skaistuma dziļākā būtība slēpjas sevis apjautā. Tas nav saistīts ar izskatu. Āriene, protams, ir daļa no tā, kā pasniedzam sevi pasaulei, bet, ja komplektā nav iekšējas pārliecības, harizmas un apmierinājuma, ārienei vairs nav tik lielas nozīmes. Savukārt, ja iekšējais un ārējais apvienojas, sieviete kļūst pamanāma, piesaista uzmanību, un mums patīk atrasties viņas sabiedrībā, mēs no viņas iedvesmojamies.

Vai būtu pareizi salīdzināt fotosesiju ar psihoterapiju? Daudzi fotosesijas laikā atveras un atbrīvojas no iekšējām problēmām.

Savā ziņā. Reizēm fotosesija tiešām palīdz atbrīvoties no kompleksiem, blokiem un nedrošības. Taču es domāju, ka lielākoties sievietes jau ir veikušas šādu iekšējo darbu, un fotogrāfijas ir tikai pierādījums, kas parāda modeles jaunā gaismā, atklājot viņu īstās jūtas. Tas ir savdabīgs psiholoģiskais dopings.


Kādā intervijā esat teikusi, ka jums vairs nav baiļu. Vai tā bijis vienmēr? Vai arī jums izdevies no tām atbrīvoties?

Ar bailēm ir interesanti. Мan patiešām ilgu laiku šķita, ka lielākoties esmu no tām atbrīvojusies. Tas notika konfrontācijā ar traumējošo situāciju, kad skatījos bailēm tieši acīs. Manā gadījumā bija svarīgi visu izteikt skaļi un skaidri, izliet no sevis un saprast, ka tas mani nepazemo, bet gluži otrādi – dara stiprāku, palīdz kļūt par mīlošāku un visu pieņemošu cilvēku. Bet dzīve ir ļoti mainīga, un es atkal nokļūstu situācijās, kurās sevi jāpārvar. Tādos brīžos saprotu – lai arī pavisam citā līmenī, bailes no kaut kurienes lien ārā. Vieglāk ir uztvert tās kā kaut ko neizbēgamu.

Kāda ir vērtīgākā pieredze vai dzīves mācība, ko pēdējā laikā esat guvusi?

Patlaban atrodos svarīgas dzīves pieredzes gūšanas procesā, un tas ir visai sāpīgi. Galvenais šādos brīžos ir paļauties uz savu iekšējo balsi un saprast, kas gribi būt, kurp doties un ko darīt, pat ja tas rosina pašnoliegumu vai to nepieņem tuvi cilvēki. Pat ja tas viņus sāpina. Tā ir ļoti komplicēta situācija, nopietns pārbaudījums pašpaļāvībai un tam, cik svarīgi ir tas, ko vēlies. Vai esi gatava rīkoties? Pamest jebkuru komforta zonu? Zaudēt visu, kas tev bija, lai sekotu dvēseles aicinājumam, pat ja apkārtējiem tas būs emocionāli un racionāli neizprotams solis. Meklējot atbildes uz šiem jautājumiem, tu vēl un vēlreiz saproti, ka tā ir tikai tava dzīve un tikai tu zini, ko no tās vēlies un kādu cenu esi gatava par to visu maksāt.


Daudzi uzskata, ka galvenais laimes nosacījums ir mīlestība pret sevi. Kā domājat jūs? Vai mīlestība pret sevi nozīmē sevis pieņemšanu?

Mīlestība pret sevi ir atšķirīgi traktēts, bet ļoti izplatīts jēdziens, par to runā visi. Nelaime tā, ka par to ir viegli runāt, bet grūti īstenot dzīvē, īpaši brīžos, kad jūties nelaimīga vai par kaut ko uz sevi dusmojies. Мanuprāt, pati lielākā māksla ir neuztvert sevi pa daļām, bet mīlēt kā vienu veselumu. Pieņemt un mīlēt sevi ne tikai panākumu un laimes, bet arī vājuma, neapmierinātības un neveiksmju brīžos.

«Cilvēks drīkst būt laimīgs vienmēr. Mums ir simtiem nosacījumu par to, kādās situācijās var atļauties priecāties, bet laime un smiekli ir labākās zāles dvēselei.»

Ko jums nozīmē apkārtējo viedoklis? Kādas cilvēku īpašības jums ir vissvarīgākās?

Esmu saskārusies gan ar nosodījumu, gan tuvu cilvēku neizpratni. Mēdz teikt, ka ir ļoti svarīgi ielaist tuvākajā lokā tikai tos cilvēkus, kuri jūs izprot, lai nebūtu jātērē milzum daudz laika centieniem izskaidrot kādam savas izjūtas. Mans pavērsiena punkts bija samierināšanās ar to, ka mani var nesaprast pat tuvi cilvēki un neapvainojoties jāļauj tiem palikt pie sava. Tēlaini izsakoties, jāuzceļ siena, kas neļaus tevi emocionāli sagraut.


Kā sevi motivēt? Kur smelties spēkus un iedvesmu? Un kā vēl pasargāt sevi no negatīvas enerģijas ietekmes?

Ir jāatceras spilgtākie laimes brīži un jāsaprot – ja arī tagad tu tā nejūties, tev jau ir bijusi šāda pieredze, tāpēc jebkurā brīdī vari atgriezties šajā stāvoklī. Personīgi man grūtību pārvarēšanā palīdz apziņa, ka šādos periodos jābūt pret sevi iecietīgākai, netiecoties pēc perfekcionisma visās dzīves jomās. Ir jāizvērtē prioritātes, jāatbrīvojas no visa liekā. Ja ir zems enerģijas līmenis, tu nevari uzlēkt augstāk par galvu. 

Stabilizēt iekšējo stāvokli palīdz arī mеditācija, daba, fiziska slodze un elpošanas vingrinājumi. Vēl vajag vairāk laika pavadīt starp iedvesmojošiem cilvēkiem un tiem, kuri pieredzējuši līdzīgu stāvokli un veiksmīgi pārvarējuši grūtības. Ja šie cilvēki ir atguvuši stabilitātes un laimes izjūtu, tas iespējams arī tavā dzīvē. Tas rosina pārliecību, ka tev viss izdosies.

Vai apkārtējai videi ir liela nozīme? Vai radošam cilvēkam ir svarīgas materiālas lietas?

Iespējams, radošam cilvēkam apkārtējā vide ir vēl svarīgāka nekā racionālam pragmatiķim. Lietas un to estētika ietekmē mūs vistiešākajā veidā, jo interjers atspoguļo mūsu iekšējo pasauli. Neuzskatu, ka visam jābūt dārgam, taču videi jābūt koptai, skaistai, piesātinātai ar dvēseli un pareizu enerģiju. Tas, cik mēs no tās iegūsim, atkarīgs, ko un cik daudz tajā ieguldīsim, ar kādu mīlestību to veidosim. Мana studija atrodas industriālā teritorijā, un, atbraukušas pie manis fotografēties, sievietes nereti ir šokā. Bet tad viņas redz, kā te viss iekārtots, izjūt studijas enerģiju un to, kādas emocijas tā dāvā viņām fotosesijas laikā, un lielākā daļa nevēlas braukt prom. Mums visiem ir svarīgi, lai telpa, kurā atrodamies, sildītu mūs, piepildītu un iedvesmotu, lai mēs gribētu atgriezties tur vēl un vēl. Nekad nežēloju naudu svecēm un citiem dekora priekšmetiem, jo apkārtējā vide ir viena no manām prioritātēm.


Vai sekojat kādiem īpašiem dzīves principiem?

Šajā dzīvē mēs neesam upuri. Мēs iegūstam no visa, kas ar mums notiek, pat ja tobrīd tā nešķiet. Ir jāpieņem tas, ka pagātnē nevarēja būt citādi, un nevajag spēlēties ar varbūtībām, uzdodot sev jautājumu: un ja nu?... Šo scenāriju nav iespējams izspēlēt no jauna, tāpēc daudz produktīvāk ir pārorientēties uz pašreizējo brīdi. Vienmēr vajag sev pajautāt: ko varu izdarīt, lai pieņemtu situāciju? Un ko varu izdarīt savas nākotnes labā?

Мans mīļākais citāts ir Joy is never wrong («Prieks nekad nav nevietā.»). Pēdējā laikā tas šķiet īpaši svarīgs. Cilvēks drīkst būt laimīgs vienmēr. Mums ir simtiem nosacījumu par to, kādās situācijās var atļauties priecāties, bet laime un smiekli ir labākās zāles dvēselei. Jā, mēs varam būt laimīgi, lai kas arī notiktu. Vēl vairāk – baudīt dzīvi neatkarīgi no apstākļiem ir mūsu uzdevums.

Šobrīd mēs visas esam situācijā, kāda vēl nesen šķita neiespējama. Karš, vardarbība un neiedomājamas sāpes ir tepat netālu. Un tas ir atmodinājis mūsu dziļi slēptās bailes, nedrošību un nemieru par nākotni. Turklāt ne tikai esošajam brīdim piemītošās, bet visas, kas uzkrājušās paaudzēm un caur senču pieredzi. Tas ir ļoti smagnējs stāvoklis, tomēr tieši sievietes ar gaismu un mīlestību spēj piepildīt vistumšākās vietas, parādot, ka iespējams arī citādi. Tāpēc izstarosim mīlestību, un rezultāts būs!

Foto: Artūrs Kondrāts