Personības

INSPIRATION – MAREKS & SLEEPING BEAUTY

Mareks Radzēvičs – čellists, aranžētājs un komponists. Bieži dēvēts par norvēģu vikingu, bet patiesībā vienkāršs latviešu puisis, kam vieglāk runāt notīs nekā vārdos.

Ko pašreiz uzskati par savu nozīmīgāko sasniegumu mūzikā?

Par sasniegumiem vienmēr ir grūti runāt, īpaši, ja tos piedēvē tev. Manuprāt, katra nozīmīga sasnieguma pamatā ir tik daudz mazu uzvaru, ka vajadzētu svinēt un lepoties ar ikvienu. Viss veidojas no sīkumiem, viss ir saistīts. Veiksmes un neveiksmes veido notikumu ķēdi, kas agri vai vēlu aizved pie lielā mērķa. Viens no šādiem notikumu ķēdes rezultātiem ir tas, ka manis veidotā kaverversija straumēšanas vietnē Spotify pavisam nesen sasniedza pirmo miljonu klausījumu. Tas noteikti ir viens no maniem šāgada spilgtākajiem notikumiem, jo savulaik domāju, ka miljons ir kaut kas ļoti tāls, neaizsniedzams. Godīgi sakot, vēl aizvien tas šķiet mazliet neticami. Esmu arī pateicīgs par iespēju gadu gaitā ar čellu apceļot un sniegt koncertus gandrīz visā Eiropā. Tā iepazinos ar fantastiskiem cilvēkiem, daudzām iedvesmojošām personībām, kuras atstājušas lielu iespaidu uz to, kāds esmu gan mūzikā, gan dzīvē.


Tavu čellu sauc par Sleeping Beauty tāpēc, ka...

...tas ir čella oriģinālais nosaukums un ierakstīts instrumenta pasē. Vārdu devis meistars, kas to radījis, un ticu, ka īsto roku pieskāriens tik tiešām atdzīvina šo instrumentu līdzīgi kā princesi pasakā par dusošo skaistuli.


Recepte, kā degt uz skatuves katrā koncertā, bet nesadegt līdz galam?

Uz šo jautājumu varētu atbildēt ļoti īsi. Taču, lai saprastu pilno stāstu, atklāšu, kā viss sākās. Jau sen, kad vēl mācījos mūzikas skolā, liela autoritāte un iedvesmas avots man bija Māris Villerušs. Mana skolotāja Liepājā Dita Barona, kurai saku lielu paldies, ka joprojām spēlēju čellu, toreiz uzdeva fonotēkā klausīties dažādus ierakstus, arī Villerušu. Jau tad spēju novērtēt viņa izkopto vibrāciju, skaisto toni un to, kā viņš izdzīvo mūziku. Reiz pirms čellistu konkursa skolotāja aizveda mani uz Mūzikas akadēmiju, un tā bija mana pirmā tikšanās ar profesoru, kas joprojām palikusi spilgtā atmiņā. Otrā tikšanās bija akadēmijā, kad jau kā students sāku mācības Villeruša klasē. Atceros, kā nācu uz pirmo nodarbību drebošām rokām un īsti neko nevarēju nospēlēt. Māri ļoti cienīju un uzskatīju par lielu meistaru, iespējams, tas arī bija iemesls, kāpēc viņa klātbūtnē vienmēr izjutu satraukumu, kas pilnībā pārgāja tikai 3. kursa beigās.

Šajā laikā mēs ar profesoru kļuvām par labiem draugiem, bija sajūta, ka esmu ticis pie vēl viena vectētiņa. Kopā pavadījām daudz laika, dažreiz pie viņa ciemos ierados no rīta un tikai vakarā gāju mājās. Viņš man mācīja, kā spēlēt čellu un šahu, bet es viņam — kā strādāt ar datoru. Viņš ļoti labi spēlēja šahu, atceros — vairākkārt pat apspēlēja datoru, bet man tik spoži neveicās. Kopā mainījām mašīnai riepas, dažkārt palīdzēju ikdienas lietās. Atceros, kā rādīju viņam video, kur spēlēju popmūziku. Tos viņš vienmēr ar interesi skatījās un pozitīvi vērtēja, ka spēju izpausties ne tikai klasikā. Profesors pret mani bija ļoti jauks, bet tajā pašā laikā arī neticami stingrs. Viņa sieva Inta atklāja, ka Māris ne pret vienu nav bijis tik stingrs kā pret mani, tikai pret paša meitu, kura arī mācījās spēlēt čellu. Tā nu mēs ar Māri kādu dienu sēdējām, klausījāmies ierakstus, un viņš stāstīja par to, ka savā mūžā apmeklējis daudz koncertu, bet tikai daži bijuši spilgti un atcerēšanās vērti. Tad sākām runāt par to, kāpēc vispār darām to, ko darām, kāpēc uzstājamies, vingrināmies, koncertējam.

Protams, arī sevis dēļ, lai pilnveidotos, nomierinātos, atpūstos no ikdienas stresa, taču galvenokārt klausītāju dēļ. Lai viņi pēc koncerta justos kā ieguvēji un dotos prom ar pacilātības izjūtu. Māris teica: «Esi īpašs! Katram ir sava balss, tā tikai jānostāda. Nevajag nevienu kopēt, atrodi savu ceļu, atšķiries no citiem! Kad kaut ko dari — vai tā būtu čella spēlēšana, dejošana vai jebkas cits, dari to ar maksimālu atdevi. Sadedz uz skatuves. Nevienam nav vajadzīgs remdenums, ir vajadzīgs siltums, kas nāk no sirds un dvēseles. Esi tāds, lai, atskatoties uz sevi pēc daudziem gadiem, tev būtu ar ko lepoties un ko atcerēties. Kaut ko darot, dari to kārtīgi — enerģija atgriezīsies nākamajā dienā, dažkārt pat dubultā.» Viņš arī citēja Bībeli, sakot, ka remdenos izspļauj. 

Mūžam būšu profesoram pateicīgs par to, ka viņš iemācīja man mīlēt to, ko daru, būt prasīgam, nesamierināties ar mazumiņu, atrast veidu, kā panākt vēlamo rezultātu. Pateicīgs par to, ka iemācīja man sadegt uz skatuves. Par izdegšanu esmu daudz domājis, un pēdējā laikā arvien biežāk nākas cilvēkiem atteikt, man tas ir grūti. Taču vienā brīdī saproti, ka nevari būt visur un ir jāizvēlas.

Kādas bija izjūtas, strādājot ar Eda Šīrana un Džastina Bībera singlu I Don’t Care?

Dziesma tapa pāris mēnešu pirms vasaras, kad Eds bija atbraucis uzspēlēt koncertu Lucavsalā. Pirmoreiz dzirdot dziesmu vēl ierakstā, bija sajūta, ka tā ir īpaša un gribu veidot kaverversiju. Vēlējos, lai mana versija atšķiras, bet nezaudē oriģināla jaudu. Sapratu, ka bungas neizmantošu un radīšu perkusijas, sitot pa čella korpusu ar plaukstu un dūri. Tad arī dzima ideja, ka dziesma iesāksies ar piesitieniem. Darbs pie kaverversijas bija aizraujošs, bet tā ir vienmēr — kad kaut kas patīk no sirds, dari to ar vēl lielāku atdevi. 

Man tā bija ar šo dziesmu. Nenoliegšu — dzirdot to koncertā Eda izpildījumā, pārņēma fantastiskas un siltas emocijas. Pēc dziesmas pabeigšanas sākās darbs pie videoklipa. Filmējām kuģu būvētavā un konteineru terminālī, un tā bija lieliska diena. Taču labāk visu redzēt pašiem.


Mode tev ir...

...lielisks veids, kā izpaust sevi un savu personību.


Piedalies labdarības projektos tāpēc, ka...

...ir tik daudzi, kam nepieciešama palīdzība, un, ja spēju viņiem to jebkādā veidā sniegt, tas jādara. Labdarība, atbalsts un palīdzība citiem ir mana pateicība par visu piedzīvoto. 


Kāda mūzika tev visvairāk asociējas ar Ziemassvētkiem?

Tā ir mūzika, kas liek justies kā mājās neatkarīgi no tā, cik tālu no tām esi. Ziemassvētki man asociējas ar klasisko un garīgo mūziku, Vīnes klasiķiem, Baha ērģeļmūziku, Čaikovska «Riekstkodi». Protams, arī Ziemassvētku tradicionālās dziesmas allaž uzbur svētku izjūtu.


Ziemassvētkos tu gribētu saņemt dāvanā...

...bikses, kas nebūtu man par īsu! Grāmatas par mūzikas apstrādi un iedvesmojošu cilvēku biogrāfijas. Ar roku rakstītu vēstuli. Vēl noderētu «Laikgriezis» no Harija Potera trešās daļas, kas ļauj vienlaikus atrasties divās vietās. Varbūt tad es beidzot paspētu izdarīt visu, ko jau sen esmu vēlējies.


Kāda ir labākā dāvana mīļotajai sievietei?

Paša komponēta dziesma. Šādu dāvanu pasniedzu pirms pāris gadiem, un man vēl aizvien saka — tā bijusi pati labākā.


Tavs mērķis un / vai sapnis 2021. gadā?

Vēlos iestāties Mūzikas akadēmijas Skaņu režijas programmā. Man ļoti patīk mācīties un pilnveidot zināšanas — manuprāt, tas ir vienīgais veids, kā turpināt attīstību. Gribētu beidzot aizceļot kaut kur atpūsties un iedvesmoties. Uzfilmēt vairākus videoklipus, ierakstīt jaunus skaņdarbus un albumu. Un svinēt vēl kādas dziesmas miljons klausījumu.

TOP 6 MŪZIKAS ALBUMI

1. Imagine Dragons — Night Visions un Evolve

2. Baha svītas čellam solo Mstislava Rostropoviča, Yo-Yo Ma, Mišas Maiska, Pablo Kazāla izpildījumā. Izvēlēties tikai vienu no šiem meistariem ir neiespējami

3. Coldplay — Mylo Xyloto

4. «Prāta vētra» — «Četri krasti»

5. Māris Villerušs — Jānis Ivanovs: koncerts čellam ar orķestri si minorā

6. Izaks Pērlmans — Paganīni: 24 kaprīzes

Piesakies un saņem jaunāko žurnālu savā pastkastītē

pierakstīties