Personības

Mary Ronayne ≪Mākslā svinu dzīvi!≫

LIFE Ziemassvētku numura vāku rotā īru mākslinieces Mērijas Roninas glezna. Septembrī Londonas HOFA laikmetīgās mākslas galerijā notika viņas personālizstāde Fool’s Paradise («Muļķu paradīze»). Mērijas darbos savijas humors un krāsainas dzīves epizodes — tie ir kā svaiga gaisa malks pandēmijas nogurdinātiem skatītājiem. LIFE digitāli viesojās viņas studijā, lai parunātu par mākslu un dzīvesprieku.

Ģimenes kāzu portrets. Nakts operā, kur interesantākais notiek skatītāju zālē. Dāmas laiski zviln pie baseiniem. Māksliniece Mērija Ronina noklājusi HOFA galerijas baltās sienas ar amizantām epizodēm no iedomātas dzīves, taču tajās izdodas atpazīt privātu atmiņu ainas. Tāds ir mākslinieces mērķis — atainot ikdienas priekus jaunā krāsu skanējumā, lai caur personāžu prizmu pasmietos par sevi. Turklāt to darīt viņa aicina dažādu vēsturisku motīvu un lokāciju aizsegā.

Patlaban mākslinieces karjera piedzīvo jaunu elpu, jo pēc neskaitāmiem eksperimentiem viņa ir atradusi savu patieso rokrakstu. Ronina stāsta, ka tieši mākslā spēj būt patiesi drosmīga. Viņa spēlējas ar tādiem elementiem kā kūstošas sejas un konfekšu toņi un, kombinējot emalju un sadzīves krāsas, liek gleznām izskatīties teju kā stiklā lietām. Šī tehnika viņai ienākusi prātā kādā Ziemassvētku vakarā.

Iedvesmas vadīta, viņa radīja divas nelielas gleznas, ko savā kolekcijā iekļāva Karaliskā mākslas akadēmija, — tas ir nozīmīgs sasniegums mākslinieces karjerā. Turpmāk sekoja vairāki produktīvi gadi, kuros Ronina gluži kā viņas iemīļotie karikatūristi noslīpēja spēju vienkāršos attēlos pavēstīt visiem saprotamus stāstus.

«Mani ļoti iedvesmo arī bērnu grāmatas, jo tajās nopietnas lietas tiek paskaidrotas ar krāsām, jautrību un humoru»

KRĀSU GPS

Jūsu gleznas izceļas ar humoru. Vai pandēmijas laikā jutāt īpašu spiedienu radīt dzīvespriecīgu mākslu?

Šobrīd nav īstais laiks pelēkai mākslai, cilvēkiem nepieciešama krāsu eksplozija. Izstādē bija lielas, priecīgas gleznas, un skatītāji atzīmēja, ka tā notikusi optimālā brīdī. Vienmēr domāju par krāsām un pat brīvajā laikā atpūšos, pētot glezniecības katalogus. Mani ļoti iedvesmo arī bērnu grāmatas, jo tajās nopietnas lietas tiek paskaidrotas ar krāsām, jautrību un humoru. Katrai manai gleznai ir savs stāsts, tās ir kā nodaļu virsraksti grāmatā.


Kur smeļaties iedvesmu saviem stāstiem?

Bieži vien grāmatās. Daudz lasu un iztēlojos, kā izskatītos dažādas ainas. Dažkārt interesantākais slēpjas starp rindām. Citreiz noteiktam scenārijam iedvesmo kāda krāsa. Man ir glezna, kuras darbība notiek Manhetenas vakariņu klubā. Sāku strādāt ar tumšu, sarkanbrūnu toņu paleti, un stāsts radās procesā. Krāsa bieži diktē lokāciju. Piemēram, «Karluči māsas» [The Carlucci Sisters Luncheon on the Terrace — pilnais nosaukums] darbības vieta noteikti ir Itālija. Gleznas tumšbrūnie toņi un zaļganā ainava tādā kombinācijā sastopama tikai tur. Kādā no manā izstādēm uzsāku sarunu ar kādu kungu, kas, nezinot ne gleznu nosaukumus, ne manis iedomātās lokācijas, varēja noteikt attēloto valsti un laikposmu, balstoties uz krāsu paleti.

Jūsu gleznās darbība notiek dažādās pasaules malās. Kuras vietas atstājušas uz jums vislielāko iespaidu?

Patiesībā ceļoju mazāk, nekā varētu šķist, redzot manas gleznas. Spilgti atceros Amerikas enerģiskos, svaigos toņus. Tur ir skaists, ass kontrasts starp baltiem koloniālā stila namiem un zilajiem toņiem. Itālijai raksturīga tumšbrūna koksne, laima un olīvu zaļie toņi, tumšs vīns un vīnogu lauki. Visur ir kas skaists un īpatnējs. Bieži iedvesmai pietiek vien izlasīt par kādu valsti.


Kādas redzat savas dzimtās Īrijas krāsas?

Dzīvoju blakus milzīgiem laukiem. Tie ir zaļi un pelēki ar izteiktu rīta miglu, kad tintes zilais pāriet  gaišākos toņos. Te ir daudz tumšzaļu dzīvžogu, un visās mājās ir krēmkrāsas galdauti ar puķēm. Tādu es redzu Īriju. Savos pirmajos darbos, kas guva Karaliskās mākslas akadēmijas atzinību, iedvesmojos tieši no apkārtnes ainavām.

MĀKSLINIECES INSTINKTS

Kāpēc kļuvāt par mākslinieci?

Vienmēr esmu vēlējusies nodarboties ar mākslu. Uzaugu lauku vidē, kur skaitījās neparasti stāties mākslas skolā, taču vecāki mani atbalstīja. Man tolaik bija tikai 16 gadu, un tagad saprotu, ka nopietni mesties šajā jomā bija par agru. Kādu laiku strādāju Anglijā par mākslas skolotāju, bet, kad meitas kļuva patstāvīgākas, nolēmu atsākt mākslas studijas. Esmu ļoti disciplinēta un pēdējos sešos gados iedziļinājos materiālos un idejās, ko jau sen gribēju izmēģināt. Zināju, ka vēlos panākt stiklainu atspīdumu gleznās, un izmēģināju neskaitāmus paņēmienus. Pēc visiem šiem gadiem beidzot varu teikt, ka esmu atradusi īsto tehniku.


Kas bija jūsu pirmā glezna?

Nopietna. Lai gleznotu abstrakti, kā to daru es, jānoiet noteikts ceļš. Sākumā tie ir klasiski pašportreti. Jāizmēģina dažādi materiāli un tad tie jāatmet. Reiz vēroju, kā meita kaut ko zīmēja, kamēr blakus nopietni gleznoju. Nodomāju: nezinu, ko tu dari, bet tas izskatās daudz labāk nekā tas, ko daru es. Pēc tam sāku meklēt veidus, kā attēlot nopietnas idejas nenopietnā veidā.

Cik ilgs laiks pagāja, līdz sākāt uzticēties savam mākslinieces instinktam?

Sākumā man tas bija pretdabisks jēdziens. Savā darbā esmu perfekcioniste jau kopš studiju laikiem. Pārlasīju visas grāmatas par vecmeistaru tehnikām, ko varēju atrast bibliotēkā. Ļoti detalizēti tās izstudēju un iemācījos atdarināt. Sākumā jāapgūst pēc iespējas vairāk, lai saprastu, ko atmest un ko izmantot. Tad jāskatās uz laikmetīgo mākslu, lai redzētu, ko dara citi. Mani ļoti iedvesmoja divi jaunie angļu gleznotāji. Abi izmanto līdzīgus materiālus, bet atšķirīgi. Tērnera balvas nominants Džordžs Šovs spīdoši liek lietā emalju, viņa gleznas izskatās kā fotoattēli. Savukārt Džeisons Tompsons būvē fantastiskus emaljas slāņus, kas līdzinās stiklam. Kad redzēju, ko dara šie mākslinieki, sapratu, ka arī man tas jāizmēģina, taču šo tehniku lietoju daudz brīvākā veidā. Mana karjera būtībā ir 20 gadus ilgs mācību process.


Kā nosakāt, ka glezna ir pabeigta?

Praktiski. Lieku uzsvaru uz krāsām, tāpēc, kad tās ir savā vietā, zinu, ka darbs pabeigts. Pārējais ir sekundārs. 


Karikatūrists un ilustrators Berijs Blits kādā intervijā atzinies — lai cik reižu arī pārzīmētu kādu darbu, vislabākais vienmēr ir pirmais variants, pat ja tajā ir nepilnības. Uzlabotajām versijām pazūdot maģija. Vai saskaraties ar līdzīgu izjūtu?

Domāju, ka tā ir taisnība. Protams, man jābūt skaidrai idejai par to, ko vēlos panākt, jo strādāju ar ātri žūstošiem materiāliem, kas nepieļauj vēlākus labojumus. Taču gleznās jābūt spontanitātei. Iedvesmas mirkli nevar atkārtot, tehniskas pārdomas par to, ko darīju iepriekš, bieži to sabojā.

«Manos darbos krāsa ir kā konfektes, kā stikls – tiem gribas pieskarties. Pēc tam jau var sākt meklēt dziļāku domu»

Kuri darbi no personiskās kolekcijas jums pašai patīk vislabāk?

Man ļoti patīk «Dāmu ikgadējās labdarības vakariņas» (Ladies Annual Fundraising Supper), kur darbība notiek Tenesī štatā. Bija prieks to atkal redzēt izstādē, jo to no manas studijas aizveda pirms vairākiem mēnešiem un es nedaudz saskumu.

Gleznojot ļoti iedvesmojos no van Goga «Zvaigžņotās nakts». Tāpat domās mēdzu atgriezties pie darba «Klarisa un viņas kompanjoni» (Clarissa and her Companions). Tā galvenā varone ar saviem suņiem stāv pie kāda Londonas nama ieejas. Ir lieliski ieraudzīt sen neredzētos darbus vienā izstādē.

Katrā ir kas tāds, ko tobrīd jutu vai pārdomāju. Gleznās cenšos panākt sajūtu, kas pārņem, ierodoties ciemos, kad esi aprūpēts un izklaidēts un aizej ar iekšēju siltuma sajūtu.


Vai jums ir kādi profesionālie tabu?

Neteiktu, ka man ir tabu, bet ļoti lielu uzmanību pievēršu tam, lai mani darbi būtu plaši pieejami, tāpēc cenšos tos nepolitizēt. Varu iekļaut vienīgi kādu mājienu. Man mēdz teikt, ka gleznoju vairāk sievietes nekā vīriešus. Tas tāpēc, ka ar sievietēm ir vairāk jautrības — var paspēlēties ar ķermeņa izliekumiem vai spilgtākām krāsām. Vīriešiem sabiedrība neļauj šādi izpausties.

SATĪRAS NOTIS

Ko mākslā nozīmē brīvība?

Mums ir iemācīts būt nopietniem, valkāt žaketi un doties uz svarīgu darbu, taču neviens no mums patiesībā nav pieaudzis. Cilvēki ar bērnišķīgu aizrautību reaģē uz krāsām un šādu mākslu, jo tā uzrunā primāros instinktus, ko pieaugot apspiežam. Manos darbos krāsa ir kā konfektes, kā stikls — tiem gribas pieskarties. Pēc tam jau var sākt meklēt dziļāku domu. Es mākslā svinu dzīvi, tā ir brīvība.


Jūsu gleznas salīdzina ar mākslinieku satīriķu veikumu, piemēram, Viljama Hogārta darbiem XVIII gadsimtā, jo piedāvājat līdzīgu humoristisku skatījumu uz sabiedrību. Vai, jūsuprāt, mūsdienās to izdarīt ir vieglāk?

Domāju, agrāk satīrai bija cita motivācija — pateikt kādu morālu mācību ir nedaudz cits sarunas veids mākslā. Es ironiju uztveru relaksētāk. 


Kā uzlādējat savu prieka bateriju?

Jūtos laimīga mājās, kad dodos pastaigās ar suni, tiekos ar draugiem, lasu. Pirms ķeros pie darba, man jānomierinās un jāizbauda klusums, jāsasniedz savs zen stāvoklis. Kad sāku strādāt, visam jābūt kārtībā, jo, tiklīdz ota skar audeklu, laiks pazūd. Divas dienas šķiet kā divas stundas.


Un kas liek no sirds pasmieties?

Šajā ziņā esmu diezgan vienkārša. Vispriecīgāk jūtos ar draugiem pie vakariņu galda brīvā gaisotnē. Humors jābauda labā draugu kompānijā.

Piesakies un saņem jaunāko žurnālu savā pastkastītē

pierakstīties