Personības

MESA

Mūziķis Gatis Irbe plašākai publikai pazīstams ar skatuves vārdiem Mesa un Gacho, turklāt katram ir sava skaņa un raksturs. Mūziķim, kura šovi ierībinājuši pat «Arēnu Rīga», izaicinājumi nav nekas jauns. Šovasar notiks pirmais Mesas brīvdabas solokoncerts – solis tuvāk stadionam, kā pats nosmej. Tapis arī jauns singls, kas kārtējo reizi licis izkāpt no komforta zonas. Mūziķis atskatās uz savu karjeru un lēcieniem nezināmajā.

Mūzika manā dzīvē ienāca dabīgi, tā vienmēr bijusi apkārt. Nebija runas par biznesu vai ko komerciālu. Visam pamatā bija entuziasms un laba laika pavadīšana ar draugiem. Bijām jauni un zaļi, fanu mums nebija, tāpēc centāmies priecēt un pārspēt paši sevi un viens otru. Šis hobijs, laikam ejot, pārauga par ko lielāku. Sākumā darbojos grupā Full Clip. Patiesībā biju tai piesaistīts kā dīdžejs, bet pēc pāris mēģinājumiem sapratu, ka man nepatīk būt aizmugurē. Teicu: nē, es repošu!

Mana pirmā dziesma bija ar humora pieskaņu, saucās Weed. Tajā laikā bija aktuāli repot par marihuānu un to, ka smagās narkotikas ir sliktas, bet tie, kas tās lieto, ir tādi un šitādi. Iespējams, dziesmu šobrīd vēl var atrast Youtube. Netiecos to darīt, jo, tāpat kā sportā un visur citur cilvēks aug, attīstās. Klausoties savas vecās dziesmas, jūtos neērti, ka varēju tā rīmēt. Bet tas ir normāli.

Sākumā mūzikā mani vairāk iedvesmoja aizokeānijas pārstāvji. Šeit, Latvijā, viena no vadošajām grupām bija Fact ar Gustavo, kurš tagad jau ir Arstarulsmirus. Bija arī tāds reperis Džuzepe. Neteiktu, ka viņi bija mani elki, taču lika apjaust, kā jādara kvalitatīvi. Teiksim, man patīk konkrēta noskaņa vai tematika, un es, lai arī paskatos tajā virzienā, nekad nemēģinu kopēt.

«Līdz ar to, ka mainos, atjaunojas mans gandarījums par to, ko daru. Ir patīkami dzirdēt cilvēku atsauksmes, ka dziesma spēj būt kas vairāk nekā fona mūzika, ka mana mūzika un vārdi cilvēkiem palīdz.»

Man kā repa izpildītājam riebjas, ja raksta atskaņas tikai uz pēdējo vai pēdējiem diviem burtiem, piemēram, sarīmē «būtībā» ar «kārtībā» vai «traktors» un «rupors». Tas parāda, ka trūkst vārdu krājuma. Man patīk, ja izmanto tiešas atskaņas, piemēram, primitīvi: «māja, kāja, vāja, gāja, stāja».

Ar laiku esmu sapratis, jo vairāk liec atskaņas, jo mazāk informācijas vari pateikt. Agrāk centos kaut ko pierādīt sev un draugiem un rīmēt atskaņas vienu pēc otras, bet tādā veidā pazaudēju domu. Tagad man būtiskāka ir jēga, nevis sarežģītības pakāpe. Labāk lieku atskaņu tikai beigās, kad jau esmu pateicis, ko gribēju.

Mūzikā man bijušas vairākas uzdrīkstēšanās. Sāku ar tīru, kārtīgu, klasisku repu, kur repoju par visu — kā jūtos, kas notiek apkārt. Tas bija tāds freestyle, daļēji negatīvs, daļēji brutāls. Kādā brīdī sapratu, ka vēlos kaut ko mainīt, gribu kaut ko ātrāku un enerģiskāku. Tad pienāca Gacho posms, ko daudzi zina pēc tādām aktīvām dziesmām kā «Kas tu esi?», «Mans lielais singls». Tolaik Latvijā neviens to vēl nebija tā darījis. Otrs lielākais lēciens notika, kad ar Gacho spridzinājām koncertus katru nedēļu, finansiāli viss bija kārtībā. Vienā brīdī pateicu: viss, gribu kaut ko nosvērtāku, jēgpilnāku. Vēlējos radīt inteliģentāku hiphopu. Menedžeris un producenti šaubījās, jo hiphops taču ir miris, tā auditorija nav liela. Bet es lēcu iekšā neziņā. Man ir teiciens, ko vienmēr saku intervijās: bez bailēm nav panākumu. Pie tā tiešām pieturos. Radīju Mesas pirmo dziesmu, mainīju projektu, mainīju vārdu, jo negribēju, lai cilvēki to asociē ar Gacho — ar to pārgalvīgo, bravūrīgo un tā tālāk. Bija bail — vai sapratīs. Saprata. Tagad atkal eksperimentēju, lai vismaz vienu gabalu uztaisītu kā balādi.

Ticu, ka izcils mākslinieks visu laiku grib mainīties. No labā metos iekšā tukšumā, lai pats sevi kaut kā emocionāli paēdinātu. Līdz ar to, ka mainos, atjaunojas mans gandarījums par to, ko daru. Ir patīkami dzirdēt atsauksmes, ka dziesma spēj būt kas vairāk nekā fona mūzika vai pliekana vāvuļošana, ka mana mūzika un vārdi cilvēkiem palīdz. Tas ir primārais un galvenais, kas motivē un liek turpināt, bet rada arī lielu atbildības izjūtu.

Dzīvē cenšos pēc iespējas mazāk stresot un pārdzīvot. Ja ir kādas problēmas, pieeju tām racionāli — tā jau ir bijis, tu esi tam ticis pāri, arī tagad tiksi galā. Nav variantu nedarīt. Taču no satraukuma pirms uzstāšanās nav iespējams tikt vaļā pilnībā. Mācos Rīgas Tehniskajā universitātē, un kādā no lekcijām pasniedzēja stāstīja, ka, pēc statistikas, pirmajā vietā ir bailes no uzstāšanās auditorijas priekšā, nāve tikai otrajā vietā. To īpaši jūtu Mesas projektā, kur ir ļoti daudz teksta, tāpēc bail kaut ko sajaukt. Apzinos arī, ka priekšā stāv četrpadsmit tūkstoši cilvēku, viņi ir atnākuši uz mani skatīties, mani vērtē. Pirms uznāciena «Arēnā Rīga» stāvējām ar Vestardu Šimku, un viņš man teica: «Atceries, ka dari to, kas tev vislabāk padodas.» Skaidrs, ka tas nenogrieza bailes kā ar nazi, tomēr lika padomāt, ka zinu, ko darīt. Saņemies, ej, izdari! Pirms katra koncerta pārmetu krustu un tad kāpju uz skatuves.

Zinu, ka man mūzikā vēl ir, kur augt. Nekad neizdaru perfekti, neizdaru līdz galam, kā gribētu. Vienmēr apzinos, ka varu vēl labāk un to, kas neizdevās šoreiz, izdarīšu nākamreiz.

Ārpus mūzikas man patīk sports, daudz vizinos ar močiem. Sagādā prieku būt kopā ar draugiem, vienalga, vai tas būtu šiks restorāns vai pastaiga pa parku, kur var papļāpāt, dalīties ar smaidu, emocijām. Savos gandrīz četrdesmit gados cenšos justies jauns un varbūt daru lietas, ko vairs nevajadzētu. Taču stereotipi man ir vienaldzīgi. Paņemu skrituļdēli un ar vecajiem draugiem aizbraucu uz skeitparku. Cenšos daudz darīt lietas, kas liek justies dzīvam. Tā ir kustība, kustība visā.

«Man ir svarīgi, lai cilvēks būtu atvērts, dvēselisks, pretimnākošs, nesavtīgs. Patīkami uzturēties cilvēku sabiedrībā, no kuriem var smelties prieku.»

Pēdējo reizi sevi izaicināju Bali — uzkāpu 3400 metru augstā vulkānā. Kaut ko tādu izdarot, parasti ir skaisti, un skaistums rada gandarījumu. Tā bija pirmā reize, kad, sasniedzot mērķi, šādu sajūtu neguvu. Pateicu sev, ka nekad to vairs nedarīšu.

Šobrīd mani iedvesmo draugi un biznesa partneri. Esmu posmā, kurā gribu izzināt kaut ko jaunu, kas agrāk dzīvē nebija tik aktuāls, — gūt biznesa zināšanas, uzņēmēja pieredzi. Man ir picērija/restorāns O’Sole Mio, ko atvēru, pateicoties draugam. Tur ir daudz ko darīt un mācīties, lai viss būtu kvalitatīvs un ilgtspējīgs. Studēju arī uzņēmējdarbību un vadību Rīgas Tehniskajā universitātē. Tas man sagādā prieku.

Ir daudzas īpašības, kas cilvēku veido cilvēcisku. Visi esam cilvēki, bet, lai varētu sevi dēvēt par cilvēcisku, jārūpējas par otru. Pasaule kļūs labāka, ja nedomāsim tikai par savu pakaļu. Man ir svarīgi, lai cilvēks būtu atvērts, dvēselisks, pretimnākošs, nesavtīgs. Patīkami uzturēties cilvēku sabiedrībā, no kuriem var smelties prieku. Mums jābūt pēc iespējas gaišākiem citam pret citu un motivētājiem, kas var pozitīvi uzlādēt citus.