Personības

MINDSET – Kristīne Liepiņa

Alpīniste Kristīne Liepiņa ir stipra, mūsdienīga sieviete. Viņa no personīgās pieredzes zina, ko nozīmē pastāvīgi pārvarēt nopietnus šķēršļus. Desmit mēnešus gadā Kristīne kopā ar vīru alpīnisma instruktoru Kristapu pavada, kāpjot kalnu virsotnēs. Ekskluzīvā intervijā žurnālam LIFE viņa stāsta, kāda ir dzīve kalnos, kā panākt dzīvē līdzsvaru un kāds ir noturīgu attiecību noslēpums.


Dzīve virsotnē

M. H. No medicīnas līdz kāpšanai kalnos... Kas tevi iedvesmoja nodarboties ar alpīnismu?

K. L. Kad mācījos augstskolā, jutos diezgan vientuļa un sabiedrībā neiederīga. Iemeslus nemeklēju, tobrīd tā nešķita problēma, tikai nojautu, ka starp karuseli skola–darbs–mājas noteikti jābūt vēl kaut kam. Sākumā pamēģināju burāšanu, tad niršanu, pēc tam sekoja dažādu veidu orientēšanās, rogaininga sacensības un virvju šķēršļu pārvarēšanas kursi. Taču nekas nesniedza piepildījumu, līdz iemīlējos – vīrietī un pēc tam kalnos. Sapratu, ka tur – retinātajā kalnu gaisā – beidzot elpoju un dzīvoju.

M. H. Kādā intervijā esi atzinusi, ka kalni tev nebija mīlestība no pirmā skatiena. Bet kā ar Kristapu?

K. L. Arī iepazīšanās ar Kristapu nebija mīlestība no pirmā acu skatiena. Tomēr zinu, ka nejaušību nav. Agrāk man pat prātā nebija ienācis, ka es varētu interesēties par kalniem un alpīnismu. Vienkārši reiz aizgāju uz «Kalnu grupas» nodarbībām, kurās Kristaps ir instruktors. Tad kādu rītu pamodusies sapratu – esmu iemīlējusies...

M. H. Lielāko daļu laika tu pavadi kopā ar vīru, arī darbā. Virsotnes arī sasniedzat kopā?

K. L. Jā, mēs vienmēr kāpjam kopā. Tomēr kalnos drīzāk esam partneri, kam jāsadarbojas, risinot neskaitāmus mazākus vai lielākus uzdevumus. Esot kopā tik bīstamā vidē, ir svarīgi uzklausīt, papildināt, saprast no pusvārda. Esmu domājusi, cik mēs vispār kalnos uz takām, maršrutos uz klinšu vai ledussienas esam kopā. Īstenībā ļoti maz. Tomēr esam sasaistīti vārda tiešā un pārnestā nozīmē, jo lielākoties mūs vieno drošināšanas virve. Kāpjot bieži vien pat nesarunājamies. Zinām, ko otrs domā, kāds būs nākamais solis. Koncentrēšanās ir tik liela, ka blakuslietām laika neatliek. Tur augšā pazūd viss nesvarīgais, ir ļoti spilgtas krāsas un izjūtas. Pēc atgriešanās lejā gan vēlos dalīties ar viņu pārdzīvojumā, pieredzē, bailēs. Taču galvenais ir tas, ka ar Kristapu jūtos droši.

M. H. Vai alpīnisti zina veiksmīgu attiecību noslēpumu?

K. L. Atrast sasaites biedru kāpšanai kalnos ir grūtāk nekā dzīvesbiedru. Ar Kristapu esam kopā jau gandrīz desmit gadus. Nejūtos gatava dot padomus citiem. Domāju, pats svarīgākais ir otru ļoti, ļoti mīlēt. Bet tā jau ir ne tikai tiem, kas kāpj kalnos. Mums mājās pie sienas ir tāfele, kur starp veicamajiem darbiem redzami
pieci attiecību spēka vārdi: izpratne, cieņa, atklātība, uzticēšanās un mīlestība.

«Peru kalnos ir augstas un stāvas virsotnes, šķiet, ka staigā pa naža asmeni. Toties saullēkti un saulrieti ir tik krāšņi, ka katru reizi izjūti pateicību par visu piedzīvoto.»

M. H. Vai tu mēdz sevi izaicināt? Varbūt jūs izaicināt viens otru?

K. L. Mēs nekad neizaicinām viens otru. Nemēģinām kādam kaut ko pierādīt un nekad nejūtamies pārāki par citiem kāpējiem, apstākļiem, dabu. Kalnos var apjaust dabas varenību un piedzīvot tās mežonīgo spēku: lavīnas, kalnu upju straumes, kā arī notikumu neparedzamu secību: strauju laika pstākļu maiņu, negaisu, sniega vētru, klinšu pārklāšanos ar biezu, blīvu ledu. Ja esi to kaut reizi piedzīvojis, jebkura izaicinoša replika šķiet kā zaimi. Daudz svarīgāk par izaicināšanu ir sniegt atbalstu un palīdzēt, uzmundrināt grūtā brīdī.

M. H. Pastāsti par savu pirmo iekaroto virsotni! Vai atceries sajūtas? Kā šī pieredze tevi mainīja?

K. L. Pirms deviņiem gadiem Šamonī ieleju Francijas Alpos ieskāva bieza migla, seju kapāja krusa, un man šausmīgi sala. Vienīgais, ko gribēju, nokļuvusi virsotnē, – ātrāk atgriezties lejā, drošībā. Tobrīd izgaisa mani romantiskie priekšstati. Sapratu, ka tas ir grūti gan fiziski, gan emocionāli. Un nebiju droša, vai vispār vēlos nodarboties ar alpīnismu. Tomēr īsais brīdis augšā bija manī kaut ko mainījis.

M. H. Cik virsotnēs esi uzkāpusi pēdējos piecos gados? Vai kādi kalni tev ir īpaši mīļi?

K. L. Sasniegtās virsotnes neskaitu. Zinu vien, ka šobrīd tās rakstāmas jau ar trim cipariem. Ja būtu iespēja, labprāt vēlreiz aizbrauktu uz Baltajiem Kordiljēriem. Peru kalnos ir augstas un stāvas virsotnes, šķiet, ka staigā pa naža asmeni. Toties saullēkti un saulrieti ir tik krāšņi, ka katru reizi izjūti pateicību par visu piedzīvoto.

M. H. Tu nodarbojies ar klinšu kāpšanu, lai kļūtu izturīgāka, dod priekšroku riskam, nevis komfortablai dzīvei. Kāpēc?

K. L. Risks nav mans pašmērķis. Kāpšana kalnos ir došanās nezināmajā, un gatavošanās tam – izturības, spēka un veiklības treniņi – padara šo procesu krietni drošāku.

M. H. Tomēr tu ne vienmēr esi nodarbojusies ar sportu. Tava pieredze parāda, kā cilvēks var mainīt dzīvi. Pastāsti par savu transformāciju!

K. L. Pirmajos kāpienos kļuva skaidrs, ka mana fiziskā sagatavotība nav pietiekama. Sapratu – ja vēlos kāpt kalnos ar mīļoto cilvēku un gribu, lai kaut ko spējam paveikt kopīgi, jākļūst par līdzvērtīgu partneri. Protams, ir labi, ja otrs ir stiprāks. Taču vājākais nedrīkst kļūt par nastu, spekulēt un spēlēt uz jūtām – drošības jautājumos kompromisi netiek pieļauti. Tāpēc, ja kāds jautā, kur likt sasaites vājāko biedru, atbilde ir – atstāt mājās! Es negribēju palikt mājās. Sāku trenēties, līdz kļuvu tik spēcīga, lai kāptu arī sarežģītus maršrutus. Ļoti svarīga ir arī pašdisciplīna. Var jau meklēt aizbildinājumus, bet tad ir kauns pašai no sevis. Kalni nepiedod kļūdas. Ja gribu palikt dzīva, jāuztur fiziskā forma un iekšējs miers. Ja runājam par to otru,
tad man vēl ir, uz ko tiekties.

M. H. Kādas ir galvenās rakstura iezīmes, lai gūtu panākumus alpīnismā?

K. L. Pašdisciplīna, mērķtiecība un spēja pārvaldīt gan savu ķermeni, gan prātu. Jāmāk arī novērtēt riskus un uzņemties atbildību – par sevi, saviem tuvākajiem, sabiedrību, valsti un pasauli kopumā. Tas ir darbs mūža garumā. Bet jāsāk ar sevi.

«Tās dienas video, kurā nofilmēts lēciena brīdis, noskatījos nesen, jo iepriekš tam nebiju gatava, bet nu beidzot sapratu, kas notika un kāpēc»

M. H. Vai ir gadījies būt uz robežas? Kā šī pieredze tevi mainījusi?

K. L. Dzīvē ir lietas, kuras nekad nebūs tādas kā agrāk. Es nekad vairs nebūšu tik maza, lai spētu ielīst savos mīļākajos princešu tilla svārkos, nekad vairs neraušu piena zobu ar diegu, kura galu esmu piesējusi pie durvju roktura, gaidot, kad kāds atvērs durvis. Nekad vairs nesatikšu savu tēti, un mans plecs nekad vairs nebūs bez rētām un atslēgkauls bez saauguma pēdām. Tas bija sen, bet ne tik sen, lai par to būtu aizmirsusi vai reizēm nedomātu. To dienu atceros maz, ir tikai īss pieraksts blociņā: «Es gribu virpuļot rudenī.» Pavirpuļoju... Tās dienas video, kurā nofilmēts lēciena brīdis, noskatījos nesen, jo iepriekš tam nebiju gatava, bet nu beidzot sapratu, kas notika un kāpēc. Pamodos ātrās palīdzības mašīnā, miglaini atceros Kristapa tēlu un to, ka jautāju viņam, kas notika. Tad ar mēli sataustīju, ka man nav priekšzobu, un atkal iekritu bezsamaņā. Varbūt šis bija tas lēciens, kas mani pamudināja dažus mēnešus pēc traumas kāpt Jebel Misht kilometrīgajā sienā. Pārliecinošas atbildes man nav. Bet šis pavisam noteikti ir lēciens, kurš pierādīja, ka arī jauna virve var pārtrūkt un rētas izdaiļo arī sievieti.

M. H. Ko tu saproti ar vārdiem «stiprs cilvēks»?

K. L. Mūsu vecvecāki, kas piedzīvojuši karu, badu, izmisumu, tomēr spējuši to visu izturēt, ir stipri cilvēki. Pakritušais, kas spējis piecelties, ir stiprs cilvēks. Sevi neuzdrošinos saukt par stipru sievieti. Mēs dzīvojam tik neparastā laikā... Apzinos, ka esmu tikai neliels mezgliņš bezgalīgā paaudžu audumā.

M. H. Vai kalnos pievērs uzmanību savam izskatam? Varbūt tev ir kādi skaistumkopšanas noslēpumi?

K. L. Man ir svarīgi labi izskatīties jebkuros apstākļos, arī kalnos. Kāpšanai izvēlos ļoti spilgtu tērpu, jo tā ir ne vien košāk, bet arī drošāk. Visbiežāk tas ir zīmola The North Face ražojums – funkcionāls un līdz sīkumam pārdomāts. Kalnos līdzi man ir tikai saules aizsargkrēms un higiēniskā lūpukrāsa. Zinu, kad atgriezīšos civilizētajā pasaulē, varēšu sevi sakopt, īpaši ādu, kas no vēja un sala cieš visvairāk.

M. H. Droši vien tev ir daudz ko teikt par sevis pārvarēšanu. Kas tev palīdz neapstāties?

K. L. Apziņa, ka ir kāds labs un būtisks iemesls, kāpēc esmu nokļuvusi uz planētas Zeme. Apziņa, ka nejaušību nav. Šobrīd man ir tāds skaists pusceļa stāvoklis. Cenšos beidzot pieaugt un kļūt stiprāka. Man šķiet, ka pieaugšana ir sevis apzināšanās. Vēl tikai mācos sevi saprast un rast atbildes uz jautājumiem, uz kuriem katram jāatbild pašam. 

M. H. Kādu dāvanu uzskati par labāko Ziemassvētkos un jaunajā gadā un kāpēc?

K. L. Ziemassvētkos ir mana dzimšanas diena. Vislabprātāk to sagaidu un pavadu, kāpjot kalnos. Šogad būs citādi. Bet pati sev gribu novēlēt spēju gūt iekšēju mieru un saglabāt stipru veselību.

M. H. Kādi ir tavi sapņi un plāni nākamajam gadam?

K. L. Ja gribi sasmīdināt Dievu, izstāsti par saviem plāniem – tā saku tiem, kas apgalvo, ka skaidri zina, ko darīs pēc diviem trim mēnešiem. Patlaban drošs ir tikai tas, ka vienas kalnu ekspedīcijas pieredzi un izjūtas
esmu apkopojusi pabiezā manuskriptā. Prieks, ka Vija Kilbloka to atzinusi par labu un apgādā «Zvaigzne» tiek gatavota grāmatas publikācija. To, kad tieši un kā viss notiks, rādīs laiks.

Piesakies un saņem jaunāko žurnālu savā pastkastītē

pierakstīties