izveidots 21.04.2021
Personības
Monsieur Fremont
Latvijas Nacionālās operas un baleta solista, Antona Freimana zvaigzne ir iedegusies nereizi vien – uz valsts galvenās skatuves viņš pārtapis gan par Pēru Gintu un Leporello, gan Luiju XIII un Sindbadu, Parisu, Меrkucio un Dūdaru, bet pēc tam tikpat spilgti parādījis sevi kā horeogrāfs. Viņa veidotie uzvedumi iekļauti klasiskā un modernā baleta vakaros un citās LNOB koncertprogrammās, bet viņa jaunākais balets «Divi mеtri» ar asu sociālu tematiku izraisa lielu interesi. Intervijā Antons stāsta, kāpēc mentālā lokanība dejotājam ir tikpat svarīga kā fiziskā un kuru savas dzīves lomu viņš uzskata par galveno.
M. H. Ar ko tev sākāsbalets?
A. F. Dejot sāku piecu gadu vecumā, taču sporta dejas. Kad mani aizveda uz baletskolu, pat nezināju, uz ko parakstos. Mācības sākās ar vilšanos, jо triko un rozā krāsa – tas nav manā stilā. Pirmos piecus gadus gribēju iet prom, bet mamma piespieda palikt. Viss mainījās vecākajās klasēs, kad pievērsāmies modernajai dejai. Sapratu, ka balets ir ļoti daudzveidīgs un varu tur atrast sev vietu.
M. H. Ar kādām grūtībām nācās saskarties radošās attīstības procesā? Un kādi ir galvenie izaicinājumi tagad?
A. F. Man šķiet, ikviena dejotāja pirmais izaicinājums ir viņa ķermenis. Tā ir fiziska profesija, un daudz kas atkarīgs no tā, cik esi lokans, cik izstiepti ir muskuļi, cik labs pacēlums. Tieši tas nosaka, ko dejosi. Мani dotumi nav piemēroti klasiskajam baletam, tam vajadzīgas pareizākas proporcijas. Kā horeogrāfam mans galvenais izaicinājums ir nomierināt iekšējo ideju haosu, atrast kopsaucēju saviem uzvedumiem.
M. H. Tavas lomas ir pārsteidzoši daudzveidīgas. Kura no tām tev patīk vislabāk un kāpēc?
A. F. Vislabāk man joprojām patīk pirmā loma. Tā bija brīnišķīgajā baletā «Pērs Gints», un mūsu repertuārā tādu baletu nav bijis ne pirms, ne pēc tam. Šajā izrādē man patīk gan horeogrāfija, gan dramatiskais aspekts – aktierspēles piesātinātība.
M. H. Kas tevi saista modernajā baletā? Kāpēc tev tas patīk labāk par klasisko?
A. F. Tas ir interesantāks, spilgtāks. Modernajā baletā vairāk atklājas individualitāte, ir daudz plašākas interpretācijas iespējas. Klasiskais balets vienmēr seko striktiem kanoniem, dejotājam jācenšas sasniegt noteiktu, nemainīgu ideālu. Modernajā dejā ir vairāk personības.
M. H. Kurā lomā jūties komfortablāk – dejotāja vai horeogrāfa?
A. F. Vienlīdz labi jūtos abās. Diemžēl šīs profesijas nav iespējams nodalīt, un paralēli horeogrāfa darbam dejoju izrādēs. Pagaidām man neizdodas darboties tikai vienā žanrā. Bet viens bez otra nevar pastāvēt – lai kļūtu par labu horeogrāfu, jābūt labam dejotājam.
M. H. Kādā intervijāesi teicis, ka tev nepatīk dejot paša uzvedumos. Kāpēc?
A. F. Kā dejotājam man patīk būt pārliecinātam par izpildāmo materiālu. Savukārt horeogrāfijā viss sākas ar melnrakstu, kuru pēc tam apaudzēju ar daudzām iespējamām gala rezultāta versijām. Ja dejoju paša veidotā uzvedumā, prātā iznirst šīs versijas, un nejūtos gana pārliecināts.
M. H. Vai seko līdzi citu horeogrāfu daiļradei? Kurš no viņiem tev ir tuvāks?
A. F. Pēdējā laikā man ļoti patīk vācu horeogrāfs Маrkо Geke, kuru, ļoti ceru, kādreiz uzaicinās uz Rīgu. Pagājušajā gadā mēs ar Elzu Leimani nopirkām viņa numuru «Ugunsputns», kuru pēc pandēmijas beigām gribam izpildīt galā koncertos. Vēl man patīk kanādiete Kristela Paita ar viņas vienlaikus trauslo un spēcīgo horeogrāfiju, arī tas, kā brita Duglasa Lī uzvedumos visi peld kā akvārijā.
M. H. Kādi ir tavi mīļākie uzvedumi?
A. F. Patīk Gekes pēdējais balets «Ņižinskis» ar ātru, nervozu horeogrāfiju. Tas ir tumšs, ļoti piesātināts un mazliet līdzinās šausmu filmai.
M. H. Skatuves māksliniekam ir svarīgi rast sevī spēku strādāt arī neparastos un sarežģītos laika periodos. Patlaban tu strādā pie baleta«Divi metri». Nosaukums apliecina aktuālu tematu. Pastāsti par šā projekta ideju un tapšanu!
A. F. Ideja radās jau pavasarī, kad sākās karantīna un neviens nezināja, vai šogad vispār varēsim uzstāties. Sākotnēji biju iecerējis videoprojektu, bet tad operu atvēra, un mēs nolēmām uzvest īstu izrādi uz mazās skatuves.
Video var redzēt arī mājās Netflix, bet dejotājus dzīvajā versijā – tikai teātrī. Man šis projekts bija savdabīgs dramaturģisks eksperiments, jo centos iedomāties, ko varētu darīt dejotāji, ja viņi ne tikai dejotu. Un viņi gan dzied, gan runā, gan lasa tekstus – lielā mērā veic aktieru darbu. Katru no uzveduma trim daļām veidojis cits horeogrāfs, un tās visas līdzinās teātrim. Tas ir ļoti pārsteidzoši baletam, kurā dejotāji parasti klusē.
«Uzvedumā «Divi metri»centos iedomāties, ko varētu darīt dejotāji, ja viņi ne tikaidejotu. Un viņi gan dzied, gan runā, gan lasa tekstus.»
Foto: Mārtiņš Cīrulis, SPICE rudens–ziema 2020/2021 reklāmas kampaņai
M. H. Kādas ir tavas attiecības ar modi?
A. F. Маn patīk mode. Uzskatu, ka tā ir brīnišķīga mākslinieciska parādība, taču ikdienā ģērbjos diezgan vienkārši. Мan patīk casual stils un tādi zīmoli kā Andersson Bell, AMI Paris, A.P.C. – demokrātiski un vienkārši. Manā garderobē dominē tumšas, atturīgas krāsas.
M. H. Veidojot baletu «Hamlets», tu sadarbojies ar latviešu dizaineru duetu MAREUNROL’S. Kāpēc izvēlējies tieši viņus?
A. F. Tāpēc, ka viņi ir labākie Latvijā. Savās skatēs viņi ne vien parāda apģērbu, bet arī piedāvā skatītājiem teatralizētu un pat metafizisku stāstu.
M. H. Tu piedalījies SPICE reklāmas kampaņā – ko vari teikt par šo pieredzi?
A. F. Tā bija brīnišķīga. Parasti jūtos neveikli kameru priekšā, bet visi strādāja tik saskaņoti un pārliecināti, ka sajutos savā vietā. Un man viss ļoti patika – jaukas uzņemšanas vietas, labi piemeklēts apģērbs, arī rezultāts bija iepriecinošs.
M. H. Vai uzskati sevi par impulsīvu cilvēku?
A. F. Esmu ļoti nosvērts un ilgi apdomāju katru lēmumu, bet man patīk cilvēki, kas šajāziņā ir mans pretstats. Domāju, viņi ir drosmīgi.
M. H. Kas tevi iedvesmo?
A. F. Iespējams, izklausīsies banāli, bet visvairāk mani iedvesmo daba. Man ļoti patīk pastaigāties pa mežu un pludmali. Tas bija brīnišķīgi, kad karantīnas laikā visa Latvija pameta birojus un devās pie dabas. Starp citu, jaunajā baletā tam veltīta vesela epizode: es stāstu par to, kā klejoju pa Latvijas dabas takām. Pastaigājos katru dienu – ceļš uz darbu ved caur parku, arī brīvdienās cenšos izbraukt ārpus pilsētas. Pat sliktā laikā.
«Esmu ļoti nosvērts unilgi apdomāju katru lēmumu, bet man patīk cilvēki, kas šajāziņā ir mans pretstats.»
M. H. Kādu dāvanu tu visvairāk gribētu saņemt Ziemassvētkos? Un ko dāvināsi tuviniekiem?
A. F. Neesmu īpašs dāvanu cienītājs, bet šogad pirmo reizi pavadīšu svētkus Rīgā un grasos iegādāties egli, tāpēc būtu priecīgs par eglīšu rotājumiem. Bet tuviniekiem un draugiem vajag dāvināt ko tādu, ko viņi jau sen vēlējušies. Starp citu, arī ikdienā neviens nav atcēlis jaukus uzmanības apliecinājumus un nelielas dāvaniņas.
M. H. Kādi ir tavi plāni nākamajam gadam?
A. F. Мan šķiet, ka tagad kalt plānus un izvirzīt mērķus ir tabu, tomēr ļoti ceru, ka vasarā varēšu doties ceļojumā, vēlams tālā, piemēram, uz Dienvidameriku. Gribētu iestudēt vēl vienu baletu, taču pagaidām grūti pateikt, vai un kad tas būs reāli.