Personības

«Pārinstalēt» sevi

Ir cilvēki, kas spēj praktiski visu. Tā vismaz šķiet, raugoties no malas. Kāds teiks, ka viņiem vienkārši paveicies, un daudzi viņus apskauž, neapzinoties, cik smagu ceļu šie cilvēki nogājuši līdz panākumu sasniegšanai un cik daudz enerģijas ieguldījuši šķēršļu pārvarēšanā. Par dzīves pieredzi un to, vai iespējams sevi «pārinstalēt», kā arī par problēmām, kas mums traucē kļūt par patiesi laimīgiem, stāsta transformācijas koučs Liene Uresina.

Nākat no pavisam citas jomas – esat uzņēmēja ar jurisprudences izglītību, taču kļuvāt par vienu no simt labākajiem akreditētajiem koučiem pasaulē. Kāpēc izlēmāt mainīt nodarbošanos?

Jau kopš četru gadu vecuma esmu gribējusi palīdzēt cilvēkiem. Diemžēl dzīvē bieži notiek tā, ka izvēlamies ceļu, ko mums iecerējuši tuvinieki un sabiedrība, līdz ar to nodarbojamies ar lietām, kas mums patiesībā neinteresē. Trīsdesmit triju gadu vecumā atskārtu, ka pietiek dzīvot kāda cita cilvēka dzīvi pēc sabiedrības noteiktiem veiksmes standartiem un ir laiks sākt darīt to, ko vēlos pati. Tā arī sāku palīdzēt cilvēkiem – lai viņi varētu sasniegt vairāk, mīlēt sevi, dzīvot mierīgāku, piepildītāku dzīvi.


Pirms tam jums ar vīru bija veiksmīgs bizness. Tomēr cilvēks jau nemaina dzīvi, ja viņu viss apmierina...

No divdesmit piecu gadu vecuma strādāju ēdināšanas jomā. Kopā ar vīru sākām restorānu biznesu Latvijā, un dažu gadu laikā izveidojām astoņu starptautisku restorānu ķēdi. Vairākus gadus viss ritēja ļoti veiksmīgi un, no malas raugoties, lieliski: ceļojumi, skaistas lietas, māja, laba mašīna. Taču jutos iztukšota, vientuļa un nelaimīga, bija pat brīži, kad negribējās celties un iet uz darbu. Tā kā esmu cilvēks, kurš ātri saņemas un uzkrāso lūpas, uzvelk kostīmu un dara, kas jādara, kādu laiku tā arī turpināju, nesaprotot, ko īsti gribu.

Bieži vien mēs sākam biznesu ar mērķi dzīvot brīvi un darīt, ko vēlamies, taču bizness mūs pārņem pilnībā, un beigās nesaprotam, vai patiešām tas ir tas, pēc kā tiecāmies. Mēs kļūstam nevis par vadītājiem, bet par darbiniekiem, un zaudējam saikni ar sevi.

Tad notika straujš pagrieziens. Mēdzu teikt, ka Visums, Dievs, vai kā arī to dēvējam, vispirms mums sāk čukstēt. Ja neieklausies, tas pabukņī, bet, ja arī tad nedzirdi, tad iesper ar kāju, lai beidzot sadzirdam to, kas jādzird, un sākam mainīt dzīvi. Manā gadījumā tas sākās ar biznesa problēmām, tad zaudēju bērniņu, tad vēl un vēl, līdz sāku meklēt iemeslu. Biju savas dzīves viszemākajā punktā. Bet, kā zinām, tieši šādos apstākļos esam spiesti sākt meklēt atbildes uz būtiskākajiem jautājumiem un risināt problēmas.

Koučings nebija spontāna izvēle. Sapratu, ka vairs nevēlos nodarboties ar restorānu biznesu. Nevēlējos arī, lai darba laiks būtu no deviņiem līdz pieciem. Gribēju sākt ko tādu, kas mani iedvesmo, palīdzēt cilvēkiem un šo procesu izbaudīt. Vēlējos elastīgu darba laiku un vairāk būt kopā ar mazo meitiņu mājās. Svarīga bija arī izaugsme un attīstība. Tādi bija mani kritēriji, un dzima ideja par personīgās attīstības centru. Gribēju pieaicināt vairākus cilvēkus, sāku runāt ar speciālistiem un izlēmu mācīties koučingu, lai arī man pašai šajā centrā būtu kāda loma. Beigu beigās centrs netika atvērts, jo sapratu, ka viss laiks būs jāpavada tur. Tajā pašā laikā koučings pavēra iespēju iepazīties ar Toniju Robinsu un viņa darbu. Vienā no viņa pirmajiem semināriem apjautu, ka tā ir mana vieta un vide, kur gribu būt. Pēc trim gadiem esmu kļuvusi par vienu no simt Tonija Robinsa koučiem un biznesa rezultātu treneriem pasaulē.

Enerģija rada emociju. Emocijas rada kustību.

Kad tu kusties, tev gribas darīt vairāk.

Dari lietas, kas tevī rada dzirksteli!

Bieži vien vārda «koučs» vietā lieto citu, ne tik pozitīvu vārdu – guru. Vai varam likt vienādības zīmi starp kouču, guru, psihologu un mentoru. Kā šajā kontekstā definējat sevi?

Definēju sevi tikai un vienīgi kā kouču. Esmu hipnoterapeite, pabeidzu NLP kursus, man ir pieredze uzņēmējdarbībā, un, ja man nebūtu šīs desmit gadu pieredzes biznesā, es nekad nevarētu kļūt par tik labu kouču uzņēmējiem, kāda esmu tagad.

Manuprāt, tikai uzdodot jautājumus, nevar aizvest cilvēku līdz vajadzīgajam rezultātam, it īpaši biznesa vidē. Tu vari cilvēkam palīdzēt tikai tad, ja saproti viņa problēmas. Ja pati esi gājusi cauri tiem procesiem, sadarbība ir efektīvāka. Mana profesionālā pieredze ļauj man palīdzēt citiem viņu dzīves transformācijas procesā.


Kad cilvēkam būtu jāvēršas pie psihologa un kad – pie kouča? Vai vienu var aizvietot ar otru?

Ir situācijas, kurās noteikti vajadzētu vērsties pat ne pie psihologa, bet psihoterapeita. Ja runājam par atkarībām vai depresiju, sevišķi ar suicidālām domām, vienmēr saku, ka jāiet pie ārsta. Šajos gadījumos ar manu palīdzību vien rezultātu nesasniegsim, taču varam ar psihoterapeitu strādāt paralēli. Psiholoģija meklē atbildes tavā pagātnē, mudina izsāpēt to sāpi, no kuras radušās problēmas.

Savukārt koučings ir vērsts uz mērķu sasniegšanu, slēptā potenciāla izmantošanu, motivācijas trūkuma likvidēšanu, darbu ar sevi, uz nākotni. Pagātne jau ir pagājusi, tu to apzinies. Tu vari iekrist upura lomā un žēloties, vainojot vecākus un apkārtējos, vai arī pateikties visam, kas noticis, izmantot pieredzi, mainīt to, kas nepatīk, un dzīvot tālāk.


Jums ir programmas, kas vērstas uz uzņēmējiem, bet jūsu misija ir palīdzēt uzlabot dzīves kvalitāti 100 000 Latvijas sievietēm. Pastāstiet vairāk par šo uzdevumu!

Kad sākās pandēmija, strādāju lielākoties ar ārzemniekiem un kādā brīdī sapratu, ka man ir grūti noskatīties, kā cieš tauta. Vīrs teica, ka pienācis laiks rīkoties Latvijā. Gribēju palīdzēt sievietēm rast iekšējo spēku un nedzīvot upura lomā. Šķiet, man ir izdevies, jo redzu, ka uzlabojas vecāku attiecības, mainās klientu ģimenes dzīve. Bieži vien saņemu pateicības vēstules no vīriem par palīdzību viņu sievām, jo, ja sieva ir laimīga, laimīga būs visa ģimene.

Veiksme un panākumi nav privilēģija,

bet gan prāta un darba rezultāts.

Tautiešu mentalitāte ir tāda, ka vērsties pēc palīdzības neviens negrib līdz pēdējam brīdim – cer, ka viss nokārtosies pats no sevis. Kādas ir aktuālākās problēmas Latvijā?

Aktuālākā problēma ir zems pašvērtējums un pašapziņa. Sievietes sevi ļoti kritizē un slikti jūtas par to, ka izvēlējušās neatbilstīgu partneri, strādā darbu, kas viņas neapmierina. Apzinoties šo problēmu, sāku veidot divpadsmit soļu programmu, kas vērsta uz tās pakāpenisku risināšanu.

Viss nāk no mūsu bērnības. Ļoti lielu lomu spēlē padomju laikos kultivēti audzināšanas principi, un maz cilvēku no mūsu paaudzes šodien aizdomājas par to, ka bērns jāiedvesmo, jāmāca būt pašpārliecinātam. Tas tāpēc, ka mūs audzināja citādi. Kopējā izglītības kultūra tika realizēta caur negatīvu attieksmi, norādīšanu uz kļūdām un trūkumiem. Līdz ar to esam paradušas meklēt, kas ar mums nav kārtībā.

Izstrādājot savu divpadsmit soļu programmu, noteicu prioritātes. Kas sievietei jāsaprot vispirms, ja viņa grib kļūt laimīga. Ko viņa vēlas no savas dzīves. Nevis ko grib citi, bet ko grib viņa. Tad jāsaprot, kas traucē sasniegt mērķi. Parasti tie ir limitējoši priekšstati, kas nāk no pagātnes, ko pieņemam kā patiesību. Arī bailes, kā būs, ja tevi nepieņems, ja neizdosies. Lielākās bailes slēpjas jautājumā – kas būs, ja mani nemīlēs, ja izstums no sabiedrības. 

Daudz uzmanības programmā vērsts uz attiecībām, jo pastāv aizspriedumi par to, ka, ja sievietei ir veiksmīga karjera, tad ģimenē laimes nebūs. Tā domājot, mēs pašas samazinām savas laimes iespējas. Sievietei jābūt piepildītai visās jomās, nevajag izvēlēties tikai vienu. Tad arī strādājam ar to, kā rūpēties par sevi ikdienā, kā uzlabot finanses. Cilvēki sāk pelnīt vairāk, tas ir iespējams. Šādi ir manas programmas soļi.

Visums, Dievs, vai kā arī to dēvējam,

vispirms mums sāk čukstēt. Ja neieklausies,

tas pabiksta, bet, ja arī tad nedzirdi,

tad iesper ar kāju, lai beidzot sadzirdam to,

kas jādzird, un sākam mainīt dzīvi.

Vai tiešām iespējams cilvēku iemācīt būt laimīgam?

Iemācīt? Noteikti nē. Ja tu to negribi, neviens speciālists nepalīdzēs. Pārmaiņas notiek tikai tad, kad cilvēks pats apzinās to nepieciešamību.


Kāpēc sieviete izvēlas dzīvi upura lomā? Vai tiešām tā ir ērtāk?

Tonijs Robins stāsta, ka visu darām tādēļ, lai apmierinātu savas vajadzības. Cilvēkiem, kas izvēlējušies upura lomu, tajā noteikti ir kaut kas izdevīgs. Ja viņi uzskata, ka viņus nemīl, tad, parādot, cik viņiem slikti, saņem līdzjūtību, uzmanību. Viņiem nav izdevīgi iziet no šādas lomas. Tikai tad, kad cilvēks aptver, ka tā dzīvot vairs negrib, sāksies pārmaiņas. Es strādāju tikai ar tiem klientiem, kas to sapratuši.


Kā paātrināt mērķa sasniegšanas procesu? Kā sevi motivēt, kā pārvarēt stresa faktorus un realizēt savu potenciālu?

Lielākā daļa cilvēku sēž un gaida, kad motivācija pie viņiem atnāks. Tā ir kļūda. Motivācija neatnāk, tu pats to radi ar saviem ikdienas rituāliem, darbībām. Ja tev nav enerģijas, nav arī motivācijas. Enerģija ir visa pamatā, tā jāatgūst. Esmu izveidojusi sev rituālu kopumu, kas palīdz vairot enerģiju: skrienu, rakstu, lasu, meditēju, rūpējos par sevi un daru, kas patīk. Tā arī radu sevī motivāciju.

Foto: Polina Viljun