Prāta Vētra

Šovasar grupa «Prāta vētra» dosies koncertturnejā «Gads bez kalendāra», uzstājoties piecās pilsētās: 23. jūlijā Jelgavā, 30. jūlijā Valmierā, 6. augustā Daugavpilī, 13. augustā Ventspilī un 20. augustā Rīgā, Mežaparka Lielajā estrādē. LIFE izjautāja grupas mūziķus par albuma tapšanu mājsēdes laikā un lielākajiem mākslinieciskajiem izaicinājumiem, kā arī uzdeva vieglus, vasarīgus jautājumus labākam noskaņojumam.

Renārs Kaupers

Gribētos ticēt, ka «Gads bez kalendāra» ir labi iedzīvojies uz katra melomāna plauktiņa. Nesen vedu draugam plati ar autogrāfiem, un viņš bija ārkārtīgi priecīgs. Mēs paši vienmēr novērtējam gan profesionāļu, gan skatītāju un klausītāju atzinību.

Domāju, mūsu visu lielākais izaicinājums pandēmijas laikā bija saglabāt možu garu. Mēs sekojām uzrakstiem uz ķēniņa Zālamana gredzena: «Tas pāries» un «Tas arī pāries». Gūt enerģiju man palīdzēja Sadhguru meditācija un rīta vingrošana, Haruki Murakami grāmatas, šahs tiešsaistē, pastaigas dabā, rūdīšanās un bokss.

Koncertturneju gaidām ar patīkamām ilgām. Tiem, kas domā, vai spēlēsim tikai jauno albumu, saku: «Draugi, nē, tā nebūs!» Spēlēsim arī vecās labās «Prāta vētras» dziesmas un varēsim kopā izdziedāties, tā kļūstot stiprāki.

1993. gadā vēl pirms «Zelta mikrofona» «Prāta vētra» saņēma «Raimondu» kā labākā debija. Tas bija milzīgs prieks. Tāds pats saviļņojums ir arī pēc 30 gadiem, iegūstot gada balvu par koncertfilmu «Gads bez kalendāra». Sajūta nav zudusi, un tagad ir prieks arī par to, ka balvu saņem kolēģis.

Dziesmai «Tur, kur Dieva kamanas slīd» piemīt milzu magnētisms. Mums uzreiz bija skaidrs, ka tai nepieciešams kāds folkmūzikas elements. Vērsāmies pie grupas «Tautumeitas», ar kuru mums izveidojusies draudzība, un meitenes ieinteresējās. Pretēji popmūzikas principiem nolēmām izvirzīt dziesmu kā singlu «Muzikālajā bankā 2021», un tā saņēma augstāko novērtējumu. Tā ir ļoti spēcīga mūzika, divu radošo komandu enerģijas savienojums.

Dēliem stāstu, ka pasaule ir milzīgu iespēju vieta. Un tas ir brīnums un laime, ka esam te piedzimuši un varam darīt to, kas mums svarīgs, radīt un iedvesmot.

Visliekākā uzdrīkstēšanās? Droši vien «Reigani» — «Prāta vētras» alter ego, ko izdomājām 90. gadu beigās. Uzvelkot maskas, mēs atļāvāmies ko tādu, ko nekad nebūtu  atļāvušies kā «Prāta vētra». Tie bija traki, dzīvespriecīgi laiki ar milzīgu dullumu gaisā.

Aizvien vairāk savā skatuves tērpā novērtēju eleganci un ērtumu. Protams, joprojām izvēlos arī pašpuikas tēlu, kas labi piestāv skatuvei. Ir tik patīkami uzstāties kvalitatīvā un ērtā uzvalkā. Iepriekšējā turnejā par to parūpējās latviešu kompānija «Tērauds» un Agnese. Šīs vasaras koncertturnejai kopā ar Kārli Bergu un Straumbergs hats gribētos uztapināt īpašu cepuri.

Saulrieta sagaidīšanai vislabāk piestāvētu ar akustisko ģitāru spēlēta romantiska balāde. Mūsu albumā tā ir dziesma «Dzelzceļnieks» ar Ingus Bērziņa vārdiem, kas tika sacerēta ap 2000. gadu, bet te tai ir pavisam cita melodija.

Uz skatuves esmu mūžīgs optimists, taču manā dzīvē ir arī depresīvāki periodi. Labākās zāles ir satikšanās ar cilvēkiem, tas vienmēr uzmundrina. Kad ir iespēja parunāties, pakontaktēties, uzreiz atplaukstu smaidā. Kā bieži saku, ja man būtu aste, visi redzētu, kā tā luncinās.

Mana vasaras mūzika ir Arcade Fire jaunais albums We. Harija Stailza dziesma As It Was ir brīnišķīgs skaņdarbs, popmūzikas šedevrs. Protams, arī bītli! Vēl vajag paklausīties «Prāta vētras» jauno albumu «Gads bez kalendāra» un atkārtot vārdus, lai koncertā nepiemirstas.

Ģimene ir spēcīgs mīlestības, drošības un atbalsta avots. Saliņa, kur vienmēr patverties. Jo vairāk miera un mīlestības katrā ģimenē, jo vairāk miera un mīlestības visā pasaulē.

Vasarās mēs ar sieviņu Agnesi spēlējam pludmales tenisu. Tā ir iespēja būt saulītē, kāpās, ar draugiem. Pludmales teniss, riteņbraukšana, daba, peldēšana, arī lielais teniss — tas viss man brīvajā laikā ir ļoti tuvs.

Pašlaik sapņoju par… klusumu. Un laiku meditācijai.

Kaspars Roga

Ir liels saviļņojums atkal uzstāties Latvijā, turklāt tik vērienīgos koncertos. Mēs ļoti gaidām šos mūzikas svētkus kopā ar klausītājiem.

«Gads bez kalendāra» ir «Prāta vētras» lielākā mākslinieciskā uzdrīkstēšanās. Pats albums bija neierastā formātā, un tas, ka to visu nospēlējām dzīvajā ar klipa elementiem, mums bija pilnīgs jaunums. Tas bija lēciens nezināmajā, kam visi pateicām jā. Un uzdrīkstēšanās ir attaisnojusies. Protams, ar savām idejām esam mazliet traki, taču radošās robežas vienmēr vajag paplašināt.

Spēlēju bungas, tāpēc ir būtiski, lai skatuves tērps būtu ērts. Manas rokas kustas lielā amplitūdā, kājas strādā atsevišķi. Ja vien apģērbs ir ērts, tam var būt kaut vai kruzuļi — skatuvei piestāv.

Vasaras saulrietā varētu dziedāt «Tur, kur Dieva kamanas slīd» — tā ir spēcīga kompozīcija. Vai arī Lonesome Moon, kas modina vakaram atbilstošas izjūtas — smeldzi un apcerīgumu, kāds rodas tikai saulrietā.

Dzīvoju Engurē, kur mums ar draugiem ir kafejnīca Engure Cafe, arī tur pavadu lielu daļu brīvā laika. Engurē daba pati stāsta, ko darīt: tur ir ezers, ir jūra, kur var makšķerēt, peldēties, sauļoties vai burāt.

Engure Cafe piedāvā fantastiskas butes, ko ķēruši vietējie zvejnieki, un tās tiek ceptas čuguna pannā. Piedevām izvēlēšos glāzi rozā vīna vai pudeli Mītavas alus.

Esmu vietnes Spotify fans, kur klausos dažādu mūziku. Visbiežāk indie, electro-indie un deep house.

Kas attiecas uz kino, man patīk tādi režisori kā Vess Andersons un Tomass Andersons. Jāpiemin arī Milošs Formans un viņa «Dzeguzes ligzda» un Larss fon Trīrs ar «Melanholiju».

Uzņemt kino — tas ir iedvesmas un motivācijas jautājums. Laba filma ļauj izdzīvot sveša cilvēka dzīvi, pabūt citā realitātē, pilnībā aizmirsties. Šo iemeslu dēļ kinožanrs man šķiet aizraujošs.

Pēc tam kad mana dokumentālā filma «Meklējot Mr. Kauliņu» bija nominēta 2019. gada «Lielā Kristapa» balvai kā labākā debija, ideju man netrūkst. Pats rakstu scenārijus, jautājums ir tikai par saņemšanos.

Man ļoti patīk ceļot vienam un apmeklēt neiepazītas vietas, gūt emocijas un iespaidus. Tie vēlāk transformējas mūzikā, filmā vai citā radošā formā. Katra jaunā vide paplašina iekšējo horizontu. Svešā vietā cilvēks nonāk tiešā saskarē pats ar sevi, maņas darbojas saasināti. Tā ir sava veida meditācija, kurā var gūt jaunas atklāsmes.

Man sirdij tuva ir Āfrika, jo patīk pirmatnējā mentalitāte. Šajā kontinentā rodas sajūta, ka tas tiešām ir cilvēces šūpulis. Ļaudis tur ir labsirdīgi un priecīgi, zina dzīves pamatvērtības. No viņiem var mācīties, kā baudīt dzīvi, ko nozīmē lēns, patīkams dienas ritums. Līdz šim esmu bijis Sjerraleonē un Zanzibārā, un šajās valstīs esmu jutis īstu dabas pieskārienu. Savukārt Eiropā man patīk Spānija, īpaši Barselona — tur esmu smēlies iedvesmu gan no arhitektūras, gan gaisā jaušamās brīvības izjūtas. Labprāt dodos arī uz vēl neiepazītām zemēm.

Attieksmē pret dzīvi, iespējams, esmu iestrēdzis 27–33 gadu posmā. Bet jūtos ar to apmierināts, piekrītu teicienam «Tu esi tik jauns, cik jauns jūties».

Šobrīd nesapņoju, esmu jau realizācijas fāzē jaunam muzikālam projektam kopā ar mūsu producentu Povelu Olsonu, kurš nav saistīts ar «Prāta vētru». Tā ir veldzēšanās jaunā lietā, saistītā ar elektronisko mūziku.

Māris Mihelsons

Koncertturneju gaidu ar neaprakstāmām izjūtām. Satikt citam citu klātienē un kopā uzdziedāt — tas būs lieliski!

«Gadu bez kalendāra» izdevām koncertvideo filmas formātā, kas mums pašiem bija jaunums un kurā spēlējām dzīvajā versijā. Dziesmas vienmēr mainās, pamazām transformējas un ar laiku iegūst patieso skanējumu. Arī publika stāsta, ka «Prāta vētra» ierakstā skan forši, taču koncertā — desmitkārt foršāk.

Interesanti, ka koncertfilma tika uzņemta laikā, kad bija vislielākie pandēmijas ierobežojumi, bet mūsu filmēšanas grupā bija ap 90 cilvēku. Darbojoties lielā angārā, vairāku dienu garumā ievērojām visus piesardzības noteikumus, un filmēšanas grupa palika sveika un vesela. Šobrīd tas nešķiet nekas īpašs, bet, ja pandēmijas uzplaukuma brīdī kādam no mums būtu bijis pozitīvs testa rezultāts, viss apstātos un mēs neko neizdarītu.

Uzdrīkstēšanās notika brīdī, kad izdomājām koncertu noorganizēt Skonto stadionā, kas mums tobrīd bija vēl neapgūti apmēri. Tas izdevās, jo centāmies. Tikai tā var nonākt pie rezultāta — cenšoties kaut ko izdarīt.

No vienas puses, skatuves tērpam galvenais ir ērtums. Piemēram, Kaspars vienmēr izvēlas apavus, ar kuriem viņam tīri tehniski ir ērti spēlēt, un kreklu velk tādu, lai varētu plaši vēzēt rokas. Mums, pārējiem, ir līdzīgs piegājiens. No otras puses, vienmēr domājam par to, ko velkam mugurā, jo skatuves tērps ir daļa no koncerta.

Vasarā daudz laika pavadu laukos, un mana izklaide ir darbs — tas ir fizisks un nogurdinošs, taču sniedz lielu gandarījumu. Tāpat labprāt dodos pārgājienos, makšķerēju. Mani ļoti aizrauj geokešings jeb slēpņošana.

Galvenās lietas manā vasaras garderobē ir saulesbrilles, šorti un džemperis ar kapuci vēsākiem vakariem.

Valda uzskats, ka radošam cilvēkam laimīga dzīve nenāk par labu, jo šedevri rodas tikai pārdzīvojumos un grūtībās. Savā ziņā tam var piekrist, jo pārtikusi un ērta dzīve nudien nerosina uz aktivitāti. Cilvēks atslābst, sajūtas komfortabli un vairs nedomā, ka vajadzētu arī pastrādāt.

Kad pienāk arbūzu laiks, varu tos ēst mēnesi no vietas. Ārkārtīgi garšo! Tas pats attiecas uz šašliku — kad pienāk laiks iekurt grilu, tas sagādā lielu prieku.

Mūziku parasti klausos radio vai arī izvēlos kāda ieteiktu disku. Tāpēc man vienmēr ir prieks, ja kāds dalās ar saviem jaunatklājumiem.

Labākā vasaras filma nešaubīgi ir «Limuzīns Jāņu nakts krāsā», bet Ziemassvētku laikā — «Viens pats mājās».

Smējos kopā ar draugiem savās kāzās 28. maijā. Tas bija lielisks pasākums, visas zvaigznes salikās tā, ka diena un vakars bija izcils.

Netālu no Lauras dzimtajām Cēsīm nejauši uzgājām Cīrulīšu dabas taku. Mums šī vieta iepatikās tik ļoti, ka izvēlējāmies to laulību ceremonijai.

Vislabākā dāvana sievietei ir ziedi. Tos var dāvināt rītā, vakarā, pusdienlaikā — nostrādās vienmēr.

Mīlestība man nozīmē gaišumu, siltumu, uzticību. Atgriezties mājās un sastapt otru labā omā un kopā mosties priecīgākam. Mīlestība ir bērni, vecāki, draugi un mūzika.

Jānis Jubalts

Mums grupā katram ir savs raksturs, temperaments un viedoklis, līdzsvaru meklējam radošos kompromisos. Protams, dziesmas tapšanas laikā katrs mēģina vilkt deķīti uz savu pusi. Arī man dažkārt sevi jāpārvar un jāpiekāpjas citu idejām. Esmu par to pateicīgs un priecīgs, jo dažreiz emociju uzplūdā var kļūdīties. Laika gaitā parasti izrādās, ka esmu piekāpies labākai idejai, lai gan sākumā tā nešķita un ideju egoistiski varēju norakt jau pašā sākumā. Kompromisu māksla kolektīvā rada harmoniju. Piedevām mans harmonijas avots ir daba un sports.

Spēlēt gribēšana ir dziļi manī iesakņojusies, esmu patīkami satraukts un ļoti gaidu koncertturneju «Gads bez kalendāra». Esmu jau redzējis skatuves skiču uzmetumus — tas būs grandiozi!

Albums «Gads bez kalendāra» vēl joprojām dzīvojas ar mani. Tāpēc koncertturnejā ceru rast sevī dvēseles mieru un atdot mazu nodevu klausītājiem, lai arī viņi albumu izbauda tikpat emocionāli, kā tā tapšanas laikā mēs.

Koncertfilma bija unikāls notikums mūsu dzīvē. Un vēl — video filmēšanas laikā mani pārsteidza ļoti skaists zirgs ar tumšām krēpēm.

Vislielākā mākslinieciskā uzdrīkstēšanās saistīta ar «Reiganu» albuma vāciņa fotosesiju, ko veidoja slavenais fotogrāfs Antons Korbeins. Palūdzām viņu gaidīt mūs jūras krastā, uzvilkām Reiganu maskas, noģērbāmies pilnīgi kaili un skrējām fotogrāfa virzienā gar jūru. Viņš to iemūžināja.

Uz vienu koncertu man līdzi ir četri atšķirīgi tērpi. Galvenais, lai drēbes ir ērtas un neapgrūtina muzicēšanu. Ļoti svarīgi ir ērti apavi. Labi, ja tiem ir īstas ādas zole, lai var viegli kustēties.

Mans vasaras ēdiens ir paša ķertas zivis. Esmu arī liels salātmīlis. No dzērieniem labprāt dzeru dzērveņu morsu un Aperol Spritz. Ja izvēlos svaigi kūpinātu buti, tad tikai kopā ar Mītavas alu.

Kā vasaras albumu varu minēt Manu Čao Clandestino — tā ir ļoti pozitīva, viegla un kustīga mūzika. Pat ja līs lietus, šī mūzika radīs saules sajūtu. Vēl iesaku Coldplay albumu Ghost Stories, īpaši dziesmu Sky full of Stars. Piedevām vakaros var klausīties meditatīvo mūziku, kas vēl vairāk pastiprina vasaras sajūtu.

Ļoti patīk filma «Forests Gamps». Ļoti interesanta ir arī «Gadsimta likme». No seriāliem varu ieteikt «Ozarks» un Peaky Blinders. Skatos arī dokumentālās filmas, piemēram, Return to Space par Īlonu Masku.

Man laikam ir zivtiņas Dorijas atmiņa, jo sirsnīgu smiešanos neatceros. Viens stāsts gan ir — Ģertrūdes ielas teātra izrādē «Melnā sperma» bija dažas komiskas mizanscēnas, kur smējos līdz asarām un zālē biju visskaļākais. Arī kopā ar «Prāta vētru» mums ik pa laikam ir brīži, kad neviltoti smejamies no sirds.

Kad gadu gaitā mazos bērnības sapnīšus jau esi piepildījis, saproti, ka lielākā vērtība ir tuvie cilvēki: ģimene, draugi. Dažādu iemeslu dēļ draugu loks mainās, un draudzības saikne izgaist. Taču būtu lieliski turpināt kopā ar viņiem ceļot, sajust un izjust pasauli fiziski. Grāmatās ir daudz vieduma, bet, aizbraucot pie okeāna vai uzkāpjot vulkānā, iespējams atklāt vēl plašāku pasauli. Nesen guvu jaunu pieredzi — niru okeānā. Mans sapnis būtu tajā ieraudzīt kaut ko neredzētu un sevī atklāt kaut ko neatklātu.

Ļoti gribu, lai tas murgs, kas šobrīd notiek pasaulē, ātrāk būtu galā. Kariem ir jābeidzas. Mans sapnis ir par mieru. Mierīgi gulēt un no rīta pamosties.

Meitas man ir kā liela dāvana. Varu izjust viņu mainīgos raksturus, untumus, iepazīt neizprotamās modes lietas, un tas viss mani izglīto. Sāku ievērot īpašības, kuras pirms tam sievietēs nebiju pamanījis. Savukārt es viņām mācu savus ikdienas priekus, ieradumus un hobijus, kas saistīti ar sportiskajām aktivitātēm un garīgu mieru. Mans padoms meitām būtu — dzīvot godīgi un veselīgi. Atrast laiku vecākiem, cienīt viņus un mīlēt. Lieku uzsvaru uz cieņu, jo tā ir ļoti būtiska, un novēlu visiem vecākiem to iemācīt saviem bērniem.

Ja man jautā, ar kādu dzīvnieku es sevi salīdzinātu, pēc ilgām pārdomām atradu sevī ezi. Esmu tāds pats — dzīvoju mierīgi, cenšos nevienam netraucēt un negrūsties virsū. Ja nu gadījumā kāds mēģina ezi aizvainot vai iespaidot, viņu sargā paša adatas. Gribu būt mīlīgs ezītis un ar savām adatiņām skaisti saritināties kamoliņā priežu meža ielokā.